• Saruna par SIEVIETĒM ar fotogrāfu un komunikāciju konsultantu Mārci Bendiku

Un kas jums šķiet pilnīgi nepieņemami sievietēs?
Nevar neko kvalificēt absolūti - piemēram, visi latvieši ir kašķīgi un stulbi. Vai - visas sievietes ir tādas un tādas. Kāds ir mūsdienu idealizētais sievietes tips, kas radies, balstoties uz Amerikas kinotēliem? Izskatīga, astoņos no rīta darbā, bet pagūst bērnu aizvest, savākt no skolas, nogādāt uz klavierstundām, laba karjera, laba alga, viņa ir laba kulināre, laba māte, uztur divus vecāku komplektus, sejai jābūt izravētai, nošpaktelētai un obligāti - brūnai... Uzstādītais standarts, ka, ja tev tā visa nav, tad tu esi kaut kāda "lūzere", ir ārkārtīgi kaitīgs! Beigās vislaimīgākie ir zāļu ražotāji, kuri ražo antidepresantus. Šis pasaku tēls, kuram sievietes cenšas līdzināties, ir destruktīvs un bīstams, jo nekur nav teikts, ka tev pienākas viss. Vienīgā garantētā lieta, kas cilvēkam pienākas, ja viņš piedzimis, ir tas, ka viņš nomirs. Bet sieviete nospriež, ka viņai tas pienākas un viņai, tas, lūk, JĀVAR! Un citi vēl pateiks: kā tu tā - neizcepi bērnam dzimšanas dienā tortīti, nopirki veikalā, fui. To patiesībā nesasniedzamo modeli piedevām diktē arī vide.
Vai tā nav bezmugurkaulība - censties par godu citu viedoklim?
Tā ir orientācija. Viņu ir daudz, un viņi būtībā čakarē dzīvi sev un citiem. Un tie parasti pēc dotumiem ir labākie cilvēki. Iedomājieties situāciju - mēs TV dzirdam, kā korespondents intervē olimpisko sacensību uzvarētāju, kurš stāsta: es visu mūžu uz to gāju, tas bija mans sapnis, un te nu es esmu - olimpiskais čempions! Bet... pa tam lāgam tūkstoši, kam bija tieši tāds pats sapnis, ir nomiruši. Vai plēsuši cīpslas, lauzuši locekļus, palikuši invalīdu ratiņos. Un vēl vesels bars pārējo tur nebūs nekad - sapņo vai nesapņo! Tāpēc ir kaitīgi iedvest šo falšo priekšstatu - ja ļoti gribēsi, noteikti būsi čempions! Nu, nebūsi... Manuprāt, viens no cilvēka imperatīvajiem pienākumiem ir pilnveidoties, un tu nevari pilnveidoties uz aplamu pieņēmumu pamata. Šitās ārprātīgās sieviešu badošanās - vienkārši pretīgi, dažas izskatās, kā pa konclāģera vārtiem izlaistas... Cilvēki taču paši nepamostas ar domu - tagad es badošos! To panāk publiskajā telpā cirkulējoša uzmācīgā pasaka - ja būsi tāda un tāda, tev pienāksies tas un tas. Īpaši svarīgi ir tikt galā ar mītu, ka tev viss pienākas. No tā, kas ir, jāsaliek kopā tas, ko tu vari izdarīt labu sev. Es esmu par konstruktīvu, veselīgu egoismu - ja katrs cilvēks būtu atbildīgs egoists, cik jauka būtu pasaule!
Bet ir taču cilvēki, kas to visu pat negrasās ievērot - sver tik, cik paši grib, un necep tortīti, ja negrib...
Jā, un arī es tā daru. Bet ir viena fundamentāla lieta, ar ko nevar nerēķināties - cilvēks ir bezastains mērkaķis. Un bara dzīvniekam pirmais un svarīgākais ir viņa stāvoklis barā - vai tevi nosoda vai akceptē. Armijā pirmais apbalvojuma veids ir pateicība ierindas priekšā. Arī sabiedrības nosodījums, īsts vai iedomāts, ir ļoti nopietns stimuls cilvēka dzīvē.
Ko tādi, kuri tortīti tantēm neceps, var zaudēt?
Tas jau ir vērtību jautājums. Ir divas galējības: viena - darīt visu to, ko dara pūlis - dzert coca-cola, nēsāt drēbes, kas redzētas reklāmā, skatīties ziņas; otra - pilnīgi nihilistiska attieksme pret sabiedrību. Distancējoties no visa, var ieiet akūtā egoismā, un, ja tu konstatē, ka vienīgais cilvēks, ar kuru tu mierīgi vari aprunāties, esi tu pats, tas nav nekas labs. Pirms dažiem gadiem viens no izcilajiem Krievijas teātriem ar operu "Čo-Čo-San" viesojās Rīgā. Izrāde bija dabūjusi "Zelta masku", kas ir ārkārtīgi augsts novērtējums. Tā kā tomēr gājām uz operu, uzvilku smokingu, dzīvesbiedre bija vakarkleitā. Ieradies konstatēju, ka, pirmkārt, parterā smokingā esmu vienīgais. Otrkārt, mūsu ložā ienāca divi cilvēki, kuri, visticamāk, bija saistīti ar trupu. Abi bija ģērbušies iznēsātos treniņtērpos (viens - sarkanā). Ja pareiza ir pirmā tēze, ka sabiedrības viedoklis man ir pie vienas vietas, tad taisnība ir tiem, kuri atnākuši uz tik izcilu notikumu izskatā, kādā labā tirgū viņiem pat neļautu ābolus tirgot. Viņi paši jutās ļoti apmierināti un adekvāti, bet man tas radīja pamatīgu diskomfortu. No šo normu viedokļa kā kāzu fotogrāfs esmu bijis klāt brīdī, kad atnāk kāda radiniece, ierauga saimnieces griežam rasolu un pauž sašutumu: kā - vai tad nēģus negriezīs klāt? Kas te vēl būs par rīdzinieku kumēdiņiem?! Un viņa uzskata, ka kāzas ir izgāzušās. Manās acīs izrāde neizgāzās - tā bija izcila izrāde, kas paliek prātā, bet man palika prātā arī šie divi kungi. Riskantas ir abas galējības, jo rēķināties ar sabiedrības konvencionalitāti vajag kaut vai sevis paša labad.