Benita Sadauska spoguļojas drosmīgi: atklāta intervija ar uzņēmēju

TEKSTS: Ivars Kleins
STILS: Agnese Kaupere
FOTO: Oļegs Zernovs ("Target Studio")

Nekādas pašapmierinātības! Vērtējot lietu kārtību pasaulē un cilvēciskās attiecības, viena no populārākajām Latvijas uzņēmējām, SIA "Domenikss" valdes priekšsēdētāja Benita Sadauska sāk pati ar sevi.

Pirms divpadsmit gadiem traģiski zaudējusi dzīvesbiedru Ādolfu Sadauski, Benita pārņēma vīra uzņēmuma vadību. Sieviete auto biznesā tābrīža Latvijā šķita kaut kas neiedomājams! Liela nauda, dziļi un atvaraini ūdeņi, kuros peldot, vajadzīgi pamatīgi muskuļi. Benita tos uzaudzēja. Arī šobrīd viņas dzīve nav vienkārša, citstarp nelaiķa dzīvesbiedra dēls tiesā vēlas apstrīdēt Benitas mantojuma tiesības. Par to viņa nevēlas runāt, lai saskarsme neiegrimtu destruktīvā gultnē - tādas pļāpas ir neauglīgas. Dzīvē vajag pārspriest lietas, kas palīdz peldēt, nevis slīkt.

Par ko jums vairāk patīk runāt - mašīnām vai dzīvi?
Labāk - par dzīvi, jo tas ir daudz plašāks temats, kas ietver arī automobiļus.
Tie, kuri raduši runāt par savu dzīvi, parasti daudz nodarbojas ar pašanalīzi, nevis ļaujas notikumu plūsmai...
Tāda ļaušanās nu gan man nav raksturīga! Es domāju, pirms daru.
Žurnālos parādās dažādas receptes, kā līdzsvarot savu laiku, tādējādi - dzīvi. Kā to darāt jūs?
Vēlmē harmonizēt savu dzīvi griesti nekad nebūs aizsniedzami, un par to, šķiet, būs pārliecinājies ikviens no mums. Vienmēr var ieraudzīt un atrast, ko savā dzīvē uzlabot. Ir ļoti grūti harmonizēt jebkādas divas dzīves daļas, ja pats harmonizētājs kādā no tām izjūt diskomfortu. Un tas ir pašanalīzes jautājums: ja vienā brīdī atskārsti, ka neesi vairs līdzsvarā, tev vispirms jāsaprot, kāpēc tā noticis. Ja jūti, ka līdzsvaru vairs nevarēsi sasniegt nekad, tev no šīs dzīves daļas ir jāatsakās. Vienalga, vai tas būtu bizness, vai tavas privātās dzīves aspekti, ko nevari ar sevi saskaņot - tev steidzami jāpieņem iekšējs lēmums. Atzīšos, es jūtos harmoniski gan biznesā, gan ģimenē, gan cilvēkos, ar kuriem pēc savas izvēles tiekos un komunicēju.
Jūs par šo sakārtošanas principu runājat kā diezgan loģisku darbu, bet lielākā daļa problēmu rodas no tā, ka cilvēks nemaz nav loģiska, pareiza būtne. Viņš ir dažādu aizspriedumu, baiļu un vēlmju pilns.
Tieši tāpēc, ka tas ir tik sarežģīti, vajag izmantot papildu līdzekļus. Man kā sievietei pirmais nāk prātā spogulis. Paņem burvju spogulīti, kas saucas - atklāta saruna ar sevi pašu! Protams, meklēt attaisnojumu tam, kāpēc kaut kas mums neizdodas vai kādēļ nejūtamies harmoniski, vieglāk ir ārpasaulē, bet ļoti svarīgi ir sākt tieši ar sevi. Tas palīdz saprast daudzas lietas.
Vai sevis aplūkošana burvju spogulītī ir drosmes jautājums?
Tas ir drosmes, godīguma un vēlmes jautājums.
Cilvēki visbiežāk sevi no malas neredz un iztēlojas mazliet citādus, parasti labākus un skaistākus, piemēram, sievietes - ar lielākām acīm, izteiktām lūpām... Gribat sacīt, ka uz saviem jautājumiem atbildat drosmīgi un tieši?
Es to neapgalvoju, bet ļoti cenšos būt godīga. Vismaz tajās tēmās, kuras mani interesē un kurās apzinos iespējamās problēmas, es ieskatos atklāti un atbildu tieši. Pieņemu, ka manī ir arī tādas iekšējās pasaules lietas, kuras nemaz neesmu apzinājusi, bet mēs taču visu laiku attīstāmies. Tēlaini izsakoties, varbūt arī man šķiet, ka manas lūpas ir lielākas, nekā tās ir īstenībā... Es nebūt nedomāju, ka esmu pilnībā sevi apzinājusies un man nebūtu, pie kā piestrādāt. Tā nav!
Jums dzīvē bijušas smagas situācijas. Vai varat piedzīvoto atsaukt atmiņā tagad, kad esat dzīvi paņēmusi savās rokās?
Vīra zaudēšana man bija ļoti smags periods. Tas notika pēkšņi un tiešām bija liels pārbaudījums, no kura ļoti daudz mācījos. Es vienkārši biju spiesta pati paņemt dzīvi savās rokās, un šādā kontekstā tā mācība vēl turpinās.
Vai šāda pieredze nesarežģī tālākās attiecības, jo vīrieši nereti baidās no sievietēm, kuras acīmredzami prot pašas turēt dzīvi savās rokās - viņas grūtāk papildināt?..
Es gan tā nedomāju. Vienkārši stipras sievietes gadījumā nepieciešams vīrietis, kurš ir vēl stiprāks un gudrāks par tevi, kurš vairāk par tevi prot turēt dzīvi savās rokās. Vismaz man tā ir.
Sabiedrībā arvien dominē pieņēmums, ka ar vientuļām sievietēm kaut kas nav kārtībā, kaut kas viņās smeldz un izsauc žēlumu. Vai pret sevi jebkad esat izjutusi līdzīgu attieksmi?
Es jums varētu piekrist, ka patiešām vientuļas sievietes dzīve no malas izskatās smeldzīga, taču vienlaikus jājautā, ko mēs uzskatām par vientuļu sievieti? Tu vari būt vientuļa lielā ļaužu pulkā un tāda pati mīļotā vīrieša apskāvienos... Tu vari būt vientuļa jebkurā brīdī! Vientulība, manuprāt, ir cilvēka iekšējais stāvoklis, nevis ārēju apstākļu apraksts, un, no šāda skatu punkta raugoties, protams, vientuļas sievietes izskatās smeldzīgi. To var redzēt ikviens no mums ar neapbruņotu aci. Ļoti bieži tā ir sieviete blakus savam vīrietim vai bērnam, taču tikpat labi tā var būt arī sieviete savā darba vietā. Bet visu to pašu var attiecināt arī uz vīriešiem! Smeldzi cilvēkos tiešām var manīt.
Jūs esat vientuļa?
Reizēm. Bet principā - nē. Domāju, katram ir savi vientulības momenti, par kuriem priecājamies, arī man tādi ir. Dziļas vientulības brīžos mēs esam tuvāk Dievam, atvērtāki augstākajam. Bet par vientuļnieci gan sevi nevaru uzskatīt. Jā, neesmu precējusies, bet nekad tāpēc neesmu bijusi vientuļa.

Interviju pilnībā lasi žurnāla UNA jūlija numurā!