Dēls vai hokejs? Tagad dēls! - atklāta intervija ar Artūru Irbi

Džina Briška
Foto: Jānis Mednis, Māris Ločmelis ("SunsStudio")
Stils: Agnese Kaupere

Vai var teikt, ka jūsu prioritāte šobrīd ir dēls Atis?
Principā tā tas ir izvērties. Brīžiem gan rodas jautājums, cik ir pietiekami un cik ir par daudz, jo solis no rūpēm līdz lutināšanai nemaz nav tik plats. Arī es šajā ziņā grēkoju, tāpēc ir ļoti svarīgi, lai bērna prāts būtu nodarbināts vēl kaut kur - treniņos vai kādos interešu centros.
Ar lutināšanu dažkārt tiek kompensēti kādi zaudējumi.
Ja tā notiek, tas nav apzināti. Protams, kad spēlēju NHL, mājās biju maz. Pārsvarā tikai vasarās, lai cik tas skarbi neizklausītos, bet arī tad domāju par nākamo sezonu. Turklāt, kad sezonas laikā biju mājās, arī tad visa mūsu dzīve lielā mērā bija pakārtota manam režīmam. Bieži nācās teikt vārdus - šodien mēs tur neiesim, jo rīt man ir spēle. To varat darīt, bet bez manis.
Taču šobrīd mana prioritāte ir dēls. Sākumā it kā mēģināju uzspēlēt "Rīgas U20" komandā. Taču uz lielāko daļu treniņu nevarēju paspēt, jo tie sakrita ar laiku, kad bija jāizņem Atis no skolas. Protams, komandas vadība teica - bērnam var aizbraukt pakaļ kāds cits. Taču viņš tikko bija sācis dzīvot pie manis, bija pieņēmis ļoti svarīgu lēmumu savā dzīvē, un es tagad diendienā nebūšu ar viņu kopā! Man bija jāizvērtē - kas man ir svarīgāks - dēls vai hokejs? Mēģināju apvienot abus, bet pēc tam izrādījās, ka tas nav iespējams. Savukārt hokeju noliekot otrajā vietā, nevarēju sasniegt savus labākos rezultātus. Tādējādi galu galā savu enerģiju nolēmu veltīt tikai dēlam. Vedu viņu uz skolu, uz futbola treniņiem, lai viņš šeit iejustos, lai bez skolas viņam būtu vēl citas nodarbības.
Pierastāks ir modelis, ka bērni pēc šķiršanās paliek dzīvot pie mammas.
Atis pats nolēma, ka dzīvos pie manis. Bija paredzēts, ka augustā pēc vasaras brīvdienām viņš kopā ar māsu atgriezīsies Amerikā, bet dēls visu laiku tikai par to vien runāja, ka vēlētos palikt Latvijā. Es teicu: "Ati, to var izdarīt, bet tev pašam jārunā ar mammu, jābūt stipram un jāizstāsta, ko jūti." Viņš, protams: "Nē, pasaki tu mammai." Bet man gribējās, lai viņš to izdara. Tā saruna tika atlikta. Kad līdz izlidošanai uz Ameriku bija palikušas dažas dienas, Atis tomēr piezvanīja Ilzei un to pateica. Protams, tas mammai bija ļoti smagi- varu viņu saprast, un tas bija grūts lēmums arī deviņgadīgam bērnam, jo sirds ir pie viena un pie otra, bet bija jāizdara izvēle. Tā Atis palika šeit. Iekārtoju viņu starptautiskajā skolā, kur apmācības notiek angļu valodā. Skolā iedams, iemācījās rakstīt un lasīt latviski.
Tā kā viss dzīvē nokārtojas, un es nemaz nevarēju sapņot par tādu iznākumu. Laiks visu noliek pie vietas. Galvenais nesastrēbt karstu un nesastrādāt muļķības, kas pēc tam dārgi atmaksājas - īpaši tas attiecas uz bērniem, lai viņi nebūtu cietēji. Domāju, ka mums šis jautājums ir labi atrisinājies. Bērni brauc ciemos - Anita pie manis, Atis pie mammas. Dēlam ir nedaudz sarežģītāk, jo viņš viens vēl neceļo atšķirībā no Anitas, kurai vasarā būs 19. Tādējādi Atis līdz mammai ir jāaizgādā. Protams, viņš dažkārt saka - žēl, ka mamma un tētis nav turpat blakus, tad varētu katru nedēļu ciemoties.
Vai Atis nekad nav jautājis, kāpēc jūs nedzīvojat kopā?
Ir bijušas sarunas, un bērnam to pieņemt ir grūti. It īpaši mazākam bērnam. Viņš saprot, kā tas ir, bet iekšēji tik un tā dzīvo ar cerību, ka vecāki atkal būs kopā.
Ko Atis saka par jūsu jaunajām attiecībām, vai nav greizsirdīgs?
Viņam ir grūti pieņemt, ka ar tēta uzmanību ir jādalās vēl ar kādu. Bet, kas attiecas uz Ilzi, viņa ir otrreiz apprecējusies - viņai ir fantastisks vīrs. Es to cilvēku ļoti labi pazīstu un par viņu varu pateikt tikai labas lietas. No egoistiskā viedokļa, esmu, protams, priecīgs, ka Ilzes prātu vairs nekas cits nenodarbina un viņas dzīve ir nokārtojusies. Ja pirms tam man būtu bažas, sūtot Ati pie mammas, tad tagad, kopš viņa ir precējusies, man nav nekādu uztraukumu. Es zinu, ka tur viss būs kārtībā - viņiem būs interesanti, būs ko darīt un tas cilvēks parūpēsies par Ati kā par savu bērnu. Manuprāt, tajās attiecībās Atim nevajadzētu būt greizsirdībam.
Tā kā šeit Atim esmu viens, tad esmu viņam divtik vajadzīgs. Un tēvs māti nekad nevar aizstāt. Tas nav iespējams. Tur ir īpaša saikne. Manuprāt, bērni tikai zemapziņā apjauš, ka viņi ir greizsirdīgi. Droši vien psihologi to labāk zina, bet mans izskaidrojums ir, ka bērns, vecākiem šķiroties, jebkurā gadījumā ir piedzīvojis zaudējumu un viņam varētu būt bailes, ka arī viņš var kādu no viņiem zaudēt.

Visu interviju ar Artūru Irbi lasi UNAs maija numurā!

Atvainojos vides ministram Raimondam Vējonim par pieļauto kļūdu raksta ilustrācijas parakstā!
UNAS galvenā redaktore Džina Briška