Katram savs krusts

Kā to visu iespējams apvienot vienā cilvēkā - austrumu cīņas, boksu, garīdzniecību?
Pirmajā brīdī var likties, ka tas ir nesavienojami. Tā ir iekšējā būtība, klausīšana aicinājumam, kas dažādos laikos, dažādos veidos izpaužas dažādās formās. Mans tēvs bija grieķu-romiešu cīkstonis, Latvijas čempions, un gleznotājs. Uzaugu Mežaparkā, mūsu mājās pulcējās dažādi cilvēki - sportisti, aktieri, rakstnieki... Intelektuālis vai mākslinieks nenozīmē, ka viņš ir bāls tēls, kas dzīvo ideju pasaulē. Sportists un atlēts savukārt nenozīmē muskuļu kalnu bez smadzenēm un sirds. Tie ir stereotipi! No bērnības un jaunības esmu nodarbojies ar boksu un austrumu cīņām, tas man vienmēr bijis un joprojām ir dzīvesveids, kas ietver budo - japāņu samuraju filozofiju. Tās kodekss ietver viegli saprotamus bruņniecības principus, tiekšanos pēc pilnības, meistarības jebkurā nodarbē vai amatā, ko tu praktizē savā dzīvē. Budo ir dzenbudisma un konfuciānisma idejas, kas man ir tuvas kā morālas kategorijas, un tās nav pretrunā ar kristietības idejām vai garīdznieka amatu. Tieši otrādi - zināmā kontekstā pat papildina viena otru.
Dzirdēts, ka jums, mācoties Fizkultūras institūtā, kabatā gandrīz jau bijis zelta diploms, bet pametāt augstskolu un... kļuvāt par mācītāju.
Biju viens no labākajiem studentiem, teicamnieks, kas „gāja" uz zelta diplomu, bet tajā pašā laikā jutu iekšēju diskomfortu. Man nebija pašmērķa iekļūt padomju izlasē, lai gan bija liela pieredze. Ar draugu Raiti Šķilteru, kas ir ļoti labs austrumu cīņu meistars, braukājām pa Padomju Savienību, piedalījāmies pagrīdes nelegālās cīņās. Dzīvojām kā mūki...
Tiešā vai pārnestā nozīmē?
Varētu teikt, ka diezgan tiešā. Mums bija ļoti liela disciplīna un mērķis. Tajā laikā bija nenormāli treniņi - skrējām maratonus, peldējām, bet sapratu, ka nevaru tikai trenēties un narcistiski sevi attīstīt, gozēties spoguļa priekšā vai ringā, vai lauzt ar rokām ķieģeļus un peldēt kilometriem jūrā. Bet radās jautājums "so what?" - ko varam darīt, lai būtu brīvi, lai mainītu sistēmu? Lasīju garīgo literatūru, vēsturi, daiļliteratūru. Sāku praktizēt jogu - tolaik nebija ne informācijas, ne skolotāju. Iepazinos ar kādu sirmu vīru - viņam bija 90 gadu -, kurš parādīja brošūru par jogu, sāku to praktizēt... Un mana attīstība disonēja ar esošo režīmu, turklāt čeka mēģināja mani vervēt, un mēs ar draugu nolēmām bēgt no Padomju Savienības. Man bija 22 gadi, bija 1983. gads - gads pirms Losandželosas olimpiskajām spēlēm. Nospiedošā un smacējošā tumsa un sistēma motivēja un deva papildu adrenalīnu. Nīče grāmatā „Tā runāja Zaratustra" ir teicis, ka tev uz brīdi vajag atdoties šai svētajai patmīlībai, kuru tu izkop, kur it kā egoistiski nodarbojies tikai ar sevis izkopšanu; ka tev jāaiziet kalnos, klosterī vai tuksnesī, lai atgriežoties vari citiem gaismu dot, lai pats varētu kalpot. Mēs nevarējām ne kalnos aiziet, ne klosterī, bet zinājām vienu - vēlamies izlauzties brīvībā, kaut kur Apsolītā zemē. Gribējām laisties uz Ameriku, man likās, ka varētu tur kļūt par pasaules čempionu austrumu cīņās un palīdzēt Latvijai, bet sapratām, ka jānokļūst vispirms Norvēģijā vai Zviedrijā.
Vai bija konkrēts plāns, kā to izdarīt?
Bija dažādas versijas - gan jahtu nolaupīt vai ar auto „sisties" pāri robežai. Veselu gadu gatavojāmies - garas distances slēpojām līdz 50 kilometriem dienā, lai, kad aizsalusi jūra, varētu „notīties". Mēs bijām lieliskā formā, un tas būtu iespējams, taču risks bija pārāk liels. Tā kā biju dienējis Ļeņingradas apgabalā, nedaudz pazinu apkārtni. Somijas un Padomju Savienības robeža bija pateicīga ar saviem mežiem, ezeriem, upēm... Aizbraucām un vasaru dzīvojām mežos, pārtikām tikai no zivīm, vēžiem un sēnēm. Nolēmām maksimāli tuvu pieiet pierobežas zonai un mukt pāri, un tā vienudien bijām gatavi atstāt Latviju, lai riskētu ar dzīvību, ka mūs var nošaut vai ielikt cietumā par dzimtenes nodevību. Gājām pa lielceļu, un bija muļķīga kļūda - droši vien liktenīga! - plakāts, kas vēstī par pierobežas zonu, bija nokritis, un mēs aizrunājoties aizgājām pārāk tālu un pēkšņi ieraudzījām robežsargu punktu. Līdz Somijas robežai bija aptuveni 8 -10 kilometru. Pirmais reflekss bija mesties krūmos, bet saminstinājāmies, jo atradāmies diezgan redzamā vietā. Ar septīto maņu paskatījos uz augšu un ieraudzīju karavīru novērotāju, kas mūs bija pamanījis ar tālskati, sēžot augstā eglē. Paziņojām, ka esam nomaldījušies. Vienā mirklī mums lika pacelt rokas, tika iedarbināta trauksme, vēlāk mūs kratīja un aizveda uz Vīborgas cietumu, ieslodzīja katru vieninieku kamerā, kur pavadījām trīs dienas un trīs naktis... Viņi draudēja mūs nošaut, draudēja ar sēdēšanu cietumā uz mūžu. Viņu mērķis bija pierādīt, ka esam dzimtenes nodevēji, bija pat noskaidrojuši, ka man Brazīlijā ir radi, par ko pats nezināju un nezinu joprojām. Mūsu pašsaglabāšanās instinkts bija fantastisks, un pierādījumu viņiem nebija. Kad atgriezāmies, šī ziņa bija aplidojusi visus - Jēkabsons noķerts uz Padomju Savienības robežas par bēgšanas mēģinājumu. Daudzi tolaik baidījās ar mani satikties, jo domāja, ka esmu vai nu bīstams noziedznieks, vai čekas savervēts - nevar taču būt, ka noķer uz robežas un vienkārši palaiž...

(Rakstu pilnībā lasi janvāra UNĀ!)