Lai pietiek sirds siltuma

Kādā vakarā, rosoties pa māju, manu uzmanību piesaistīja teksts, kuru no savas krievu valodas mācību grāmatas skaļā balsī lasīja dēls, gatavodamies mācību stundai. Pirmajā mirklī nodomāju: nu gan bērniem izvēlēti lasāmgabali – tādi skarbi, no dzīves, par to, kā vecāku vidū izvēršas strīds. Un strīds sākās ar to, ka ģimene saņēma vēstuli no vecmāmiņas un tētis indīgi paziņoja mammai: “Vēstulēs, kuras parasti pienāk no taviem radiem, nav siltuma.” Tas, protams, mammu aizvainoja, un viņa “šāva” pretī: “Tieši otrādi – tavu tuvinieku vēstules ir vēsas un bezpersoniskas.” Nodomāju – kur vēl trakāk? Spilgts piemērs, kā nevajag risināt attiecības, – aizvainojoši un nekorekti gan no vīrieša, gan  no sievietes puses. Turpināju klausīties tālāk. Abi vecāki nolēma, ka jāizmēra vēstulēm temperatūra. Viņi sameklēja visas sūtītās vēstules un sāka tām mērīt temperatūru. Viena vēstule īpaši piesaistīja vīrieša uzmanību. Viņš tai izmērīja temperatūru – nulle grādu! –  un sniedza to sievai: “Šī ir pavisam auksta. Droši vien to rakstījusi tava māsīca.” Sieviete atvēra aploksni, izņēma no tās vēstuli un tik tikko sadzirdamā balsī teica: “Šo vēstuli, pirms nebijām precējušies, tu rakstīji man. Cik skaisti vārdi! Bet izrādās, ka tajos nav bijis ne kripatiņas siltuma.” – “Ko tu!” iesaucās  vīrietis. “Droši vien vēstule pa šiem gadiem ir atdzisusi.” Abi saskuma, pieklusa, un prāts vairs netiecās uz strīdiem. Viņi apsēdās uz dīvāna katrs savā pusē kā divi vientuļi akmeņi un turpināja klusēt. Te pienāca abu dēls, apsēdās pa vidu un aizpildīja tukšumu starp viņiem.
Tovakar ilgi domāju par šo epizodi. Tādēļ novēlu gan sev, gan Tev, lai nekad dzīvē mums nebūtu šī tukšuma, kas jāaizpilda. Bet, ja gadās nenovēršamais, lai vienmēr līdzās būtu mīļi cilvēki un lai mums nepietrūktu sirds siltuma, ko viņiem sniegt.