Laiks mūs nav mainījis

Ir grūti izskaidrot tās izjūtas, kas mani pārņēma, pošoties uz savas skolas salidojumu. Sajutos kā tāda pusaugu meitene pirms balles – sāku tam gatavoties trīs stundas iepriekš, te pielaikojot vienu, te otru kleitu... It kā dotos uz randiņu. Un šāda atkalredzēšanās pēc tik daudziem gadiem (savējos nebiju redzējusi desmit gadus) nudien līdzinās pirmajam randiņam – tuvojoties skolai, tauriņi sāka lidot vēderā un sirds straujāk pukstēt. Un zini, kas ir foršākais, – laiks mūs nu nepavisam nav mainījis – esam tā pati superīgā 11.a klase, kas toreiz. Tikai žēl, ka šoreiz bijām tik maz. Vēl pamanīju – jo kļūstam vecākas, jo skaistākas. Turklāt skolotājas nepavisam nenoveco – vai nu Rojas īpašais gaiss, vai arī neparastie gēni – viena otra izskatās tieši tāpat kā pirms 25 gadiem. Un tad es nodomāju – mēs taču esam vienas varenas kurzemnieces! Visādi ir gājis – kā nu kurai tā dzīve iegrozījusies, bet visas kā viens – skaistas, pašapzinīgas un, gribas ticēt, – arī laimīgas.
Lai vai kā – jūs, meitenes un puiši no manas 11.a, esat man īpaši, un jo gadi iet, jo vairāk to apzinos.