Laima Vaikule: "Es smuki vecošu!"

Teksts: Ivars Kleins
Foto: no personiskā arhīva

Dziedātāja Laima Vaikule domā, ka viņai vēl nav pienākuši gadi, kad būtu vērts dalīties dzīves pieredzē ar citiem, un tomēr viņas vārdos ieklausos, tāpat kā dziesmās.

Lielupes mājas dārzā zied košas puķes un nokarājas dendrārisku koku zari, pa zālienu pastaigājas Laimas labi aprūpētie buldogi, bet baseinā cauru gadu lēni peld eksotiskas zivis. „Viņas nav dumjas!" manu apgalvojumu apgāž dziedātāja un iemērc ūdenī roku - oranži zilganā Lielupīte peld pretī un Laimas plaukstā meklē ēdienu. Šoreiz viņa ir drusku apmānīta, lai gan vispār Laima ir godīgs cilvēks. Viņa runā, ko domā.

Pēdējos gados Latvijā ierodaties regulāri, bet tikai uz dažām dienām - vienīgi atpūsties...
Tā laikam ir. Ja prasa, kur visvairāk mēdzu būt, es pat nezinu - vienmēr vilcienā vai lidmašīnā.
Kas tad te jūs pietur? Vai salons „Laima Lux" vēl ir jūsu?
Jā, man te ir bizness. Un suņi. Joprojām dzīvoju savā Jūrmalas mājā ar mammu.
Tad jau dzīves smaguma centrs tomēr palicis dzimtenē, vai ne?
Jā, kur citur varu tiekties?! Tas ir dabīgi, kā ikvienam cilvēkam, kurš strādā pasaulē - viņam vienalga kaut kur ir mājas.

...

Arī šogad būsiet konkursa „Jaunais vilnis" žūrijā - vai šis pasākums spēj jūs pārsteigt, dot sava veida pirmreizības sajūtu?
Kāpēc cilvēki nesaprot, ka „Jaunais vilnis" ir ļoti vajadzīgs?! Skaidrs, ka man un kaimiņiem te nevajag lieku troksni (smejas), bet visiem pārējiem, kuri grib darboties biznesā, vai tā būtu tirdzniecība, vai viesnīcu un ēdināšanas pakalpojumi, nekas labāks nevar būt. Brīnos par šo negatīvo attieksmi, indīgo nospļaušanos aiz muguras. Vajadzētu taču būt pretimnākošiem! Vai nav vienalga - krievu vai ebreju konkurss, ja ar to var nopelnīt naudu? Šo konkursu redz ne tikai Krievija, baidos pat nosaukt valsti, kurā neredz „Jauno vilni", šķiet, pat Ķīna to grasās translēt. Patiesībā tas ir viens liels tirgus, un, jo plašāks klausītāju loks, jo labāk dziedātājam. Jocīgi - kad beidzas kārtējais konkurss, Raimonds Pauls saka: „Es vairāk nevaru un negribu." Kāpēc?! Viņš dzimteni pārdod, vai?! Bet cilvēki Jomas ielā stāsta, ka pa visu gadu nevar nopelnīt tik, cik konkursa dienās. Man „Jaunais vilnis" patīk. Ikreiz tajā iepazīstos ar jauniem izpildītājiem, arī Latvijas dziedātājiem. Pirms tam es nezināju ne Jāni Stībeli, ne Intaru Busuli, ne Donu, ne „Cosmos" puišus. Viņiem visiem konkurss bija iespēja.

...

Kāpēc mākslinieki slēpj savas plastiskās pārvērtības un nelabprāt par tām runā?
Vai jūs domājat, ka slēpj? Nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds šajā jautājumā mānītos.
Piemēram, Sofija Lorēna apgalvoja, ka seju kopjot, vienīgi mērcot to skaidrā avota ūdenī...
Varbūt viņa arī mērcējās tai avotā, bet vēlāk uztaisīja plastisko operāciju? Sevišķi skatuves cilvēkiem reiz pienāk laiks, kad nepieciešamas ķirurģiskas korekcijas, jo publika jūs grib redzēt jaunu, skaistu un slaidu. Neko citu tā nepiedos. Tāpēc aktieri ar sevi to visu dara - plastiskā ķirurģija, nevis bērnu adopcija, kļuvusi par modes lietu. Es jau sen to būtu izdarījusi, bet man ir bail. Seja ir mana vizītkarte. Ja to pazaudēšu, ko tad? Šādas operācijas vienmēr ir risks. Pagaidām smejos - es smuki vecošu!
Vai jūs kā Madonna katru dienu svīstat vingrošanas zālē, lai uzturētu sevi formā?
Nu, Madonna gan ir taisījusi plastiskās operācijas. Bet fiziskās formas uzturēšana nav apspriežama, tā ir pati par sevi saprotama lieta. Man tas vispirms nozīmē dzīvesveidu. Esmu nolēmusi, ka pienācis pēdējais laiks atmest smēķēšanu. Tagad to izdarīju.
Un kā bija?
Kādreiz bija ļoti labi, tagad ir daudz sliktāk (smejas). Atteikties no cigaretēm man ir ļoti grūti, jo nikotīns ir narkotika. Tukšuma sajūtu izbauda visi, kuri iet tam cauri. Man palīdzēja grāmata „Viegls veids smēķēšanas atmešanai". Tā iedarbojās psihoterapeitiski.

Interviju ar Laimu Vaikuli lasi žurnāla UNA augusta numurā!