Paaudžu mantojums

Šajā bildē es stāvu sava vecātēva dzimtās mājas pagalmā – pie 100 gadus vecas klētiņas. To, tāpat kā māju un citas saimniecības ēkas, uzcēla tai pašā gadā, kad piedzima mans vectēvs. Šajās mājās viņš vēlāk pārveda arī skaistāko meiteni no blakus ciema – Almu, un te uzauguši abu pieci bērni – mana mamma, viņas trīs māsas un brālis. Šīs ir mājas, kurās joprojām mums visiem patīk atgriezties   lai gan ne opja, ne omītes vairs nav starp mums. Bet ikreiz, kad piebraucu pie vecvecāku mājām, ir tāda sajūta, ka durvis atvērs viņa – mana omīte – sirmiem sasukātiem matiņiem ( viņai allaž bija skaisti apgriezti mati, kā nekā viena no meitām bija tā laika labākā Dundagas friziere). Viņa allaž smaidīja un cepa visgaršīgākās plānās pankūkas pasaulē. Vectēvs gan nomira agri –  toreiz man bija tikai kādi seši vai septiņi gadi. Atceros, viņš ļoti daudz smēķēja, un viņam bija sava krūze, no kuras bija stingri aizliegts dzert. Mēs, bērni, jau nezinājām, ka viņš nejutās īsti vesels, baidījās, ka ir slims ar tuberkulozi un mūs centās no tās pasargāt. Bet mums šķita – opis mums ir tāds bargs! Es maz atceros viņu smaidām. Tik zinu no mammas stāstītā, ka viņš mūs ļoti mīlēja, un raizējās par manu veselību, jo es piedzimu ļoti maziņa – svēru tikai divus kilogramus un trīssimts gramus. Viņš stāvējis pie manas gultiņas un klusībā lūdzies: „Ļauj, Dieviņ, šim bērnam izaugt lielam!”
Es bieži lūkojos opja un omes kāzu fotogrāfijā – tā joprojām atrodas pie sienas viņu mājā, kurā redzami divi skaisti, smaidīgi un iemīlējušies jaunieši. Un raugoties bildē, ikreiz es mēģinu iztēloties, kāda toreiz bija viņu šī īpašā diena   par ko sapņojuši, ko domājuši...Un katrreiz pieķeru sevi pie domas – cik gan ātri skrien laiks! Sķiet, vēl vakar mēs kopā ar māsīcu matos tinām paštaisītus papīra ruļļus ( man varēja būt kādi desmit, māsīcai – vienpadsmit gadu),  lai nākamajā dienā, ejot uz autoveikalu pēc limonādes, būtu smukas. Tāpat, šķiet, tas bija pavisam nesen, kad pirmo reizi aizbraucu pie omītes atrādīt savu tolaik vēl dažus mēnešus veco dēliņu. Nu jau drīz viņam būs 16 un mani pie šīs 100 gadus vecās klētiņas bildējis viņš šīs vasaras beigās.
Laiks patiešām skrien ātri – ir izaugušas trīs paaudzes, aug  ceturtā un joprojām mums visiem patīk pulcēties kopā – mūsu vecvecāku mājās, kur aizvien mīt siltums,  mīļums un ko no paaudzes uz paaudzes cenšamies nodot tālāk.