Rēzija Kalniņa atver sirdi
Teksts: Lauma Lūse
Stils: Agnese Kaupere
Foto: Jānis Deinats ("Fotocentrs")
"Cilvēkam, kuram es vēlētos veltīt savu dzīvi un laiku, būtu jābūt... ģēnijam. Gara milzim. Man vairs nav laika sevi veltīt ikdienišķumam," atzīst aktrise Rēzija Kalniņa.
Ar Rēziju tiekamies pirmajā darbadienā pēc Jaungada brīvdienām. Cilvēki atkal sākuši skriet, bet viņā jaušams milzīgs klusums. "Man gribas darīt savu darbu, un viss." Neskatoties uz to, ka viņa zina, ka katram izteiktam vārdam esot tauriņa efekts, mēs tomēr ļāvāmies sarunai cerībā, ka "gan jau atvērsies sirds" (tāds nosaukums ir viņas un Raimonda Paula koncertprogrammai, kas no janvāra vidus pieejama skatītājiem). Man liekas, ka Rēzija atvēra savu sirdi.
Man ir pazudusi jaunības atvērtība pret pasauli, kad liekas, ka visi mani mīl. Šobrīd neskatos televizoru, nelasu žurnālus, klausos klasisko mūziku un mēģinu sev apkārt nodrošināt maksimālu harmoniju. Liekas, ka mums visiem, it īpaši sievietēm, sevī un ap sevi jāveicina mierpilna esība, jo visapkārt ir samilzis stress, steiga, bailes un nedrošība par nākotni. Manuprāt, vienīgās būtnes, kas spēj visu harmonizēt, ir sievietes. Protams, ja kļūst pašpietiekamas un nesacenšas viena ar otru. Tu redzi apkārt nelaimīgus cilvēkus, kas daudz zaudējuši. Tu uzzini par cilvēkiem, kuriem banka atņēmusi māju. Viņiem bijusi saimniecība un septiņdesmit piecas govis, kuras vienā dienā sadzina vagonos un veda uz kautuvi. Visas govis esot raudājušas lielas asaras. Tagad māja ir aizaugusi, nevienam tā nav vajadzīga, govis nokautas. Dzirdot šādus stāstus, rodas netaisnības izjūta, dziļas pārdomas un iestājas norobežošanās. Citi vispār izvēlas braukt prom, un, godīgi sakot, es viņus pilnībā saprotu. Cilvēkam ir izvēle dzīvot negācijās un bezcerībā vai tomēr izvēlēties dzīvot, elpot un apgādāt ģimeni. Mans brālis pirms diviem gadiem izlēma braukt atpakaļ no Čikāgas, izvēlēties nenodrošinātu dzīvi šeit un sākt visu atkal no nulles. Viņi abi ar sievu pret bērnu gribu nolēma atgriezties dzimtenē, un tieši tajā brīdī sākās lielā krīze. Gribot negribot rodas vēlme norobežoties pret šīm negācijām un pagriezt muguru.
Tu esi pagriezusi muguru?
Tu vari pagriezt muguru, lai satiktu sevi, kaut ko mainītu savā dzīvē vai savā dvēselē. Bet tu vari pagriezt muguru pret. Es pagriezu muguru pret. Bet tad notika kārtējais manas dzīves pagrieziens. Es satiku Gundegu - meiteni, kurai akcijā "Eņģeļi pār Latviju" biju sargeņģelis, septiņgadīgu fizisku meitenes ķermenīti ar tūkstošgadīgu dvēseli. Meiteni, kura nestaigā un nerunā. Iepazinu viņas vecākus, kuri gada laikā iemācījušies runāt angliski no nulles, lai varētu braukt uz Filadelfiju, uz institūtu, kur varētu mācīties sazināties ar savu bērnu. Tu satiecies aci pret aci ar cilvēkiem, kuri sākumā jautā, kāpēc, par ko mums tas, un kuri septiņu gadu laikā ir nonākuši līdz atziņai, ka viņu ģimenē ienākusi liela svētība. Palasot viņas dzejoļus un uzzinot, ka viņa māk trīs valodas un raksta ar vienu pirkstiņu, uzzinot viņas absolūto zināšanu par Dieva esamību un par pasauli, no kuras viņa nāk un kur mēs visi aiziesim, tu sāc pārvērtēt, ko dari un kurp ej... Satiekot šādus cilvēkus un lasot grāmatas "Neparasti dialogi ar Dievu", "Būda" vai "Dvēseļu ceļojumi", vienā brīdī saproti, ka tev tiek noņemts jumts un debesis ienāk tevī.
Man liekas, ka tavā gadījumā jumts tika noņemts agrāk.
Viss notiek cikliski, un daudz kas ir atkarīgs no tavas izvēles. Tev ir izvēle piedalīties, no savas puses debesis vērt vaļā vai arī nokļūt dzīves skrējienā, kur dzīvo bez apstājas, neuztaisot "pitstopus". Protams, mīnusa zīme, kas valda pasaulē, ir magnētiska - tā pievelk kā magnēts visas negācijas, un ir ļoti grūti daudzajiem mīnusiem vilkt pretī plusa zīmes. Tev liekas, ka priekšā ir ceļš, bet izrādās - "tupiks". Bieži vien barjeras šajā ceļā tu izveido pats, pakļaujoties kaut kādiem kanoniem, sabiedrības spiedienam... Kad griesti sāk spiest, Dievs atkal ienāk tavā dzīvē, paņem nost griestus, norauj jumtu un uzlej tev virsū milzīgu mīlestības straumi.
Visu interviju ar Rēziju Kalniņu lasi žurnāla UNA februāra numurā!
Vakar saņēmos un izlasīju interviju ar Rēziju. Saņēmos nevis tādēļ, ka viss pārējais jau bija izlasīts, bet gan tādēļ, ka to biju atstājusi attiecīgam garastāvoklim un noskaņai. Kaut ko tik intīmu un personisku nebiju sen lasījusi. Brīžiem gribējas žurnālu aizšķirt, jo likās, vai varu atļauties tik dziļi ielūkoties kāda cilvēka dvēselē...kāda, ko apbrīnoju un nedaudz pat dievinu.
Ir tik pārsteidzoša sajūta lasīt un saprast, ka par tavām domām, jūtām, ideāliem runā Rēzija Kalniņa. Ik pa brīdim gribējās iztēloties, kā sēžu kopā ar Rēziju un, dzerot tēju, saku - jā, jā..arī ar mani ir tā pat...mīlu un uzticos tikai savai ģimenei un tuvākajiem, nelaižu nevienu sev klāt, jo zinu, kādas ir pievilšanas un nodošanas sāpes..es dievinu savu brāli, kas studē Romā, lai dienās kļūtu par priesteri...neciešu dzīvot pēc 21 gadsimta sabiedrības uzliktajiem dzīves kvalitātes standartiem, kas paredz mūžīgo skriešanu tikai pēc viena mērķa - naudas..kā rezultātā, pats skumīgākais, ka nauda lielai daļai cilvēku ir kļuvusi par lielāku baudu kā būšana kopā ar mīļiem cilvēkiem...
Godīgi, šī intervija "norāva" man jumtu...un, kā stingra roka satvērusi, nelaiž tā vairs mani vaļā...Šorīt izgriezu interviju no žurnāla, salocīju un ieliku savā plānotājā, lai ikreiz, kad pazaudēju ceļu, varu atvērt "savu karti"..
I.
Liels paldies, UNA, par šo brīnišķīgo un aizkustinošo interviju! Ieraugot veikala skatlogā jaunāko žurnālu ar Rēziju Kalniņu uz vāka, nevarēju paiet garām, nenopērkot to.
Rēzija jau kopš bērnības ir viena no manām mīļākajām aktrisēm. Nav jau labi salīdzināt sevi ar kādu citu cilvēku, jo katram mums šajā dzīvē ir savs liktenis, savi mērķi un sapņi, savi prieki un bēdas, tomēr, lasot šo un citas intervijas ar Rēziju, aizvien vairāk sanāk vilkt tādas kā jūtu un domu paralēles... Lai gan man ir tikai 21 gads, un dzīvē vēl daudz ko nāksies piedzīvot, tomēr arī reizēm šķiet, ka mana sirds nav atvērta. Tā arī vairāki cilvēki ir teikuši. Lasot Rēzijas teikto: "Es zinu, ka mana sirds atveras, kad esmu ar brāli, brāļa bērniem, māsu, māsas bērniem. Vārdu sakot, kad esmu ar savu ģimeni", aizdomājos, ka šajā ziņā viņai piekrītu, un arī mana sirds atveras, kad esmu kopā ar abiem brāļiem, māsu un viņas meitiņu, mammu, labāko draudzeni - kad esmu kopā ar savu ģimeni. Tātad, mana sirds visiem nav aizvērta. Bet tajā nevar kurš katrs tikt iekšā. Rēzija ir tikusi iekšā, viņa ir manā sirdī. Citādākā ziņā, bet man ļoti patīk viņas domāšanas veids, viņas sacītie vārdi, viņas tēlojums izrādēs. Izlasot šo interviju, nolēmu beidzot piepildīt savu sapni un aiziet uz kādu viņas izrādi, jo tomēr teātris un kino nav viens un tas pats. Biju uz A.Čehova izrādi "Kaija" - līdz sirds dziļumiem aizkustināja Rēzijas tēls un pats stāsts. Arī šajā lomā Rēzija bija salauzta sieviete, salauzta dvēsele... Šīs 3 pavadītās stundas teātrī baudīju ar aizrautību, un pieķēru sevi vēl visu atlikušo vakaru līdz gulētiešanai pārdomājot izrādi, tēlus, notikumus un sacītos vārdus, kas visspilgtāk bija palikuši atmiņā. Noteikti aiziešu vēl uz kādu viņas izrādi. Nav daudz tādu cilvēku Latvijā, kāda ir Rēzija. Daudzi nesaprot viņas aizņemtību, viņas dzīvi bez vīra un bērniem (jo kas gan tā par laimīgu dzīvi), bet šajā intervijā ir pierādījums tam, ka viņa ir laimīga! Viņai ir sava ģimene un darbs, kas tiek novērtēts. Viņa darbam atdodas ar visu sirdi, un tas arī mūs saista, jo es arī esmu darbā iekšā ar visu sirdi un dvēseli...
Vēlreiz paldies!
Ar cieņu, Paula Sigita.
Briesmiiga intervija!
Nesapratu, vai interveejamaa vai zhurnaalista kljuuda, bet bija vairakas reizes pat jaanoskurinaas:(
Kau kaa nevajadzeeja vismaz tik gari to visu atkal un atkal mulljaat!!
Labdien.
Dziivoju aarpus latvijas.Un taapeec biezji lasu shos mazos interviju gabalinjus te-netaa.
Gribu teikt lielu paldies visiem un visaam,kas patiesi stver savu sirdi un dalaas ar savaam izjuutaam un paardziivojumiem ar mums.Dazjam taa ir drosme,citam-savas saapec daliishanu ar veel kaadu.
Esam taa iemaaciiti,ka viss sliktais jaanes sevii un jaakainas par saviem vaajuma nriizjiem.
Bet mees jau esam tikai cilveeki.
Taadaa sakariibaa arii diezgan daudz domaaju peec shiis intervijas un tai sekojosho komentaaru garaas virknes.
Kaads nosodiija,kaads uzteica!
Es-varu izteikt tikai savu subjektiivo viedokli.
Un tas shobriid-SHOBRIID ir taads (jo viedoklji mainaas,atkariibaa peec pieredzes daudzuma) :
Arii man likaas,ka Reezija pati patlaban ir tajaa seeroshanas stadija,kad saac pienjem lietas taadas,kaadas taas ir.Jaa-man ir tik un tik gadu.Jaa-man,droshi vien,nebuus beernu,jo tam reaali neredzu iespeejas.Tad ,kad cilveeks to saka skalji-tas noziimee,ka vinjsh to saka sev-lai pats noticeetu tam.Par lietaam,kas ir jau izprastas un kas vai nu vispaar nekad vai arii vairs nesaap-mees ne domaajam,ne rakstaam.Taa nu tas ira.
Un taapeec domaaju-nav jau nekas iipash vai neikdienishkjsh shajaa intervijaa,shajaa cilveekaa.
Aprakstiits viena cilveeka dziives gaajums.Un saape.Un izveeleetais variants taas remdeeshanai-shajaa gadiijumaa-Ticiiba un braalja un maasas gjimenes.
Nekas vairaak un nekas mazaak.
Dziive.:)
Pievienot jaunu komentāru