Vasaras garšu izbaudot

Ir agrs vasaras rīts, kad rakstu Tev šo vēstuli. Es sēžu terasē, dzeru rīta kafiju, un sajūta tāda, it kā joprojām man būtu atvaļinājums. Ir laiks ieklausīties gan putnu dziesmu treļļos, gan pavērot, kā sidrabaina rasa starojas zāles stiebros. Kaut kur blakus ik pa laikam gailis iedziedas, un, izrādās, arī kaimiņš šorīt agrāk piecēlies - meitu uz Rīgu pavada.
Mūsu kaimiņš patiešām ir interesants kungs - ap gadiem sešdesmit. Koķetētājs gan viņš bezgalīgs... Pat šorīt pamanās gaisa buču atsūtīt un dara to ikreiz, kad mani ierauga. Reiz ne pa jokam sabijos. Biju dobēs ierakusies līdz ausīm, dibenu gaisā izslējusi, ravēju zemenes, kad pēkšņi sev aiz muguras izdzirdu skaļus: "Ku-kū!" Gandrīz sirdstrieku ķēru - momentā izslējos stāvus. Labi, ka kaimiņš, kurš tādējādi bija nolēmis mani uzrunāt, stāvēja aiz žoga. Citādi kaplis, kas man pārbīlī izkrita no rokas, būtu trāpījis tieši viņam. Vēlāk vīrs jokoja: "Ka tik kaimiņš tevi man nenoceļ!" Es atjokoju pretī: "Tu jau pirmais mēģināji kaimiņa sievu pa vakariem skaļā balsī sasaukt!"
Tā jau kļuvusi par mūsu mājas leģendu. Pirms sešiem gadiem, kad te ievācāmies un nevienu apkārt nepazinām, mums bija kaķis, vārdā Klaudio. Naktīs viņu ārā neatstājām, baidījāmies, ka pazudīs. Tāpēc ik vakaru saucām viņu mājās: "Klaudio! Klaudio!" Drīz vien uzzinājām, ka arī mūsu kaimiņieni sauc līdzīgi - Klaudija. Nepagāja ilgs laiks, kad viņas vīrs sāka mani uzrunāt kūkojot. Protams, tas humoram.
Kaimiņi mums patiešām ir bezgala jauki. Ģimene brīnišķīga - izaudzināti divi bērni. Dēlam jau pašam divi mazuļi. Kad viņi atbrauc, vectēvam vairs nenesas prāts ne uz gaisa bučām, ne uz kūkošanu. Kaimiņu sētā valda jautrība, skaļi smiekli, un prieka ir tik daudz, ka pietiek visai apkārtnei. Tiek arī mums, tas ienāk mūsu pagalmā, izspraucoties cauri žoga dēļu rindām.
Kā klājas Tev? Vai arī Tev ir savs stāsts par kaimiņiem? Vai atvaļinājumā jau biji? Šorīt dzirdēju, ka visur Eiropā tieši šis ir atvaļinājumu laiks. Visi kaut kur dodas, uz lielajām maģistrālēm veidojas sastrēgumi. Bet nav jau nekur tālu jābrauc. Var ceļot arī pa Latviju vai vienkārši tāpat atpūsties, laiski gozējoties saulītē, lēnām baudot rīta kafiju, palasot kādu grāmatu un, protams, jauno UNU. Te atradīsi daudz interesantu un iedvesmojošu rakstu! Mani īpaši uzrunāja mūsu stilistes Agneses piedzīvojumi Bali. Neparasts stāsts, neparastas sakritības, ir vērts izlasīt. Turklāt interesanti - Agnese piemin Elizabetes Gilbertes romānu "Ēd, lūdzies, mīli", pēc kura uzņemta filma, ko lielajos ekrānos sāks rādīt 13. augustā. Kad saņēmu rakstu no Elvitas Rukas, arī viņa piemin šo pašu grāmatu un viņai ir savs stāsts par to. Tāpēc nolēmu pievienoties meiteņu pulciņam un sāku to lasīt. Man patīk. Izlasi arī Tu!
Lai vai kā - vasara vēl pilnā plaukumā. Izmanto to un izbaudi katru mirkli - sekundes, minūtes, stundas, nedēļas... Vēl ir laiks!
Mana rīta kafijas krūze jau izdzerta, garām aizbrauc viena mašīna, otra. Visi steidzas uz darbu. Arī man laiks posties uz Rīgu. Bet Tu, ja vien iespējams, atpūties.
Ar vasarīgiem sveicieniem!