Saruna ar kinozinātnieci un laikraksta "Diena" Kultūras nodaļas redaktori Ditu Rietumu

TEKSTS: Lauma Lūse-Kreicberga
STILS: Dana Dombrovska (“Max Factor” grima māksliniece)
FOTO: Māris Ločmelis (“Suns Studio”)

“Latviešu sieviešu vēlme sevi izglītot ir apsveicama, bet, manuprāt, tam pamatā nav tikai izaugsmes iespējas, bet arī bailes,” domā Dita Rietuma, kinozinātniece un laikraksta “Diena” Kultūras nodaļas redaktore.

 “Tas bija tik sen!” Šos vārdus Dita sarunas laikā atkārtos vairākas reizes. Gan par to, ka bijusi kautrīga. Gan par to, ka bērnībā daudz slimojusi. It kā tas būtu bijis citā dzīvē, citā “filmā”, jo gadu gaitā tik daudzas citas filmas klājušās šiem faktiem pāri, ka, pēc Ditas vārdiem, iepriekšējie faili ir izdzēsušies. Šodienas “filmā” Ditai ir dažādi aktuāli mērķi, brīžiem viņa ir tekstos nesaudzīga. Bet gribas brīdināt – neuztveriet to personiski! Piemēram, par latviešu filmām viņa raksta reti – negribot, ka kāds atkal apvainotos. Daudz pateicīgāks un piesātinātāks esot starptautiskais kino. Jau divdesmit gadu viņa apmeklē lielos kinofestivālus un, kā pati smejas, skatoties uz aktrisi Keitu Vinsletu, kuru viņa savulaik intervēja kā vienu no pirmajām, saprot, ka paralēli abas šajā dzīvē jau pavadījušas diezgan daudz laika.

“Par jebkura cilvēka dzīvi varētu uzņemt filmu!” uzsver Dita, ar kuru tiekamies pirms gadu mijas, mirkli pirms viņas došanās ceļā uz Ņujorku. Tikko realizēts viens no viņas un “Dienas” Kultūras nodaļas lielākajiem pēdējā laika projektiem – portāla www.kulturasdiena.lv izveidošana. Taču pati Dita nākamo pusgadu atradīsies citā ģeogrāfiskajā punktā, jo, pateicoties Fulbraita stipendijai, viņai ir iespēja stažēties labākajā pasaules kino augstskolā – Ņujorkas universitātē Tiša mākslas skolā. “Jebkurā gadījumā būšu nedaudz prom no intensīvā grafika, kādā esmu dzīvojusi pēdējos gadus. Man būs laiks pievērsties citām matērijām. Esmu pabeigusi doktora disertāciju par film noir (tas ir kino novirziens amerikāņu kinematogrāfā pagājušā gadsimta 40. gados un 50. gadu sākumā) un vēlos attīstīt šo tēmu, veikt papildu pētījumus, lai uzrakstītu grāmatiņu par ārkārtīgi interesantu un noslēpumainu personību – Rīgā dzimušu režisoru Borisu Ingsteru, vienu no film noir stilistikas izveidotājiem. Domāju, ka šī augstskola man dos arī vēl citas ievirzes un kultūrkontekstus. Nav noslēpums, ka nedzīvojam metropolē. Nav noslēpums, ka šī vide ir diezgan noslēgta, samērā provinciāla un diezgan paštaisna.

Lēmums doties prom tev bija grūts vai viegls?
Man vienkārši to vajag! Tāpēc nebija ne viegli, ne grūti. Vēlos nedaudz izkāpt ārā no ikdienas skrējiena un rutīnas un savās smadzenēs, sajūtās un emocijās ielaist citu kultūras kontekstu. Es gan turpināšu rakstīt arī “Dienai”, jo šī kino popkultūras daļa ir saistīta ar globālo izplatīšanas tirgu, un visā pasaulē skatās vienas un tās pašas filmas. Pieļauju, ka Amerikā nekomerciālo filmu klāsts noteiktās izrādīšanas vietās ir pārstāvēts daudz plašāk nekā mūsu mazajā tirgū. Taču nezinu, vai varēšu visu apvienot. Es tā šobrīd esmu iedomājusies.

Ko par šo izvēli teica tavs četrpadsmitgadīgais dēls?
Paulam piedāvāju doties man līdzi uz Ameriku, bet viņš skaidri pateica, ka negrib braukt, lai gan tāda iespēja bija. Viņam nepatīk lidot. Man, starp citu, arī ne. Viņš dzīvos ar savu tēvu.

Pastāsti, kāda izskatās tā tava rutīna, no kuras vēlies izkāpt ārā?
Nebūšu oriģināla, droši vien to var pateikt ne viens vien – esmu pārstrādājusies. Darbs laikrakstā, Rīgas Stradiņa universitātē, kur esmu lektore, projekts Kinoskola, paralēli, kā jau teicu, rakstīju disertāciju. Visi pienākumi cits no cita loģiski izrietējuši. Ir jau skaisti, ja nepārtraukti jārosās, bet tas ir tik intensīvi, ka prasa spēku un laiku. Kad pirms četriem gadiem sāku mācīties doktorantūrā, likās, ka man to vajag, lai varētu sakārtot galvu kaut kādā sistēmā. Un lai iegūtu kādu pieturas punktu... Pēdējie gadi bijuši ļoti smagi visiem, kas strādā laikrakstā “Diena” – vide sāka ļodzīties, un viss kardināli mainījās. Ja es būtu pētnieciskā žurnāliste, varētu rakt un rakt... Varētu rakstīt literatūru, kas konkurētu ar Stīga Lārsona darbiem, kur aprakstītā žurnālistiskā vide ir zviedru “Bonnier” – korporācija, kurai savulaik piederēja “Diena”. Doktorantūra man bija kā paralēlais piepildījums, lai emociju vilnis nebūtu fokusēts uz to, ko es diemžēl nekādi nevarēju ietekmēt, tāpēc mana akadēmiskā ievirze nāca tieši laikā.

Tagad tev ir šis pieturas punkts?
Nevienu mirkli nenožēloju, ka sāku studēt doktorantūrā. Droši vien to vajadzēja darīt vēl ātrāk. Taču šī latviešu pusmūža sieviešu mācīšanās mānija, protams, ir mazliet smieklīga. Domāju, ka tam visam ir ne vien skaistā, cēlā, uz garīgumu orientētā motivācija, bet arī bailes.

Bailes? No kā?
Jebkurš, kas jūt turbulences un saprot, ka pasaule kļuvusi ļodzīga, vakara stundās mēģina veikt diskrētas sarunas ar sevi – kas būs, ja būs... Var jau ne tikai sveces liet un ziepes vārīt, ar ko mēs visi kolektīvi nodarbojāmies pirms dažiem gadiem, lai gan uz biznesa saules ieleju tas mūs neaizveda, bet arī iet uz grāmatvedības kursiem. Jo tu mobilizējies, atsvaidzini galvu, ieliec sevi kaut kādos rāmjos un beidz bezjēdzīgi šķiet emocijas par kaut kādām lietām, kas notiek. Latviešu sieviešu vēlme sevi izglītot ir samērā apsveicama, bet tas nav no līdzsvara, komforta, nodrošinātības un harmoniskas dzīves.

Kas tavu studiju pamatā bija vairāk – izaugsmes iespējas vai bailes?
Gan bailes, gan izaugsme. Rokrokā! Neesmu pārliecināta, ka četrdesmitgadnieces pārtikušās Rietumvalstīs kā dullas stājas dažādās maģistrantūrās un kardināli maina profesijas. Man liekas, ka tā ir mūsu skarbās vides iezīme, lai gan man nav socioloģisko pētījumu. Paldies dievam, mazliet ir atslābis histēriskais jaunības un dailes kults. Droši vien treknajos gados to izjutusi katra sieviete. Ja tev bija pāri trīsdesmit, tev gandrīz vai bija jāatvainojas, ka vispār vēl esi sabiedriskajā telpā. Tas botulīna spiediens vismaz šobrīd vairs netiek pozicionēts kā vienīgais iespējamais veiksmes stāsts.

Tev traucēja šis dailes kults?
Nē, mani kaitināja stulbums un manipulēšana ar diezgan cinisku virsuzdevumu. Kā teikusi vārdā nenosaukta mūsdienu Latvijas preses Benjamiņa kundze: “Nu ko jūs “cepaties”! Nebūtu mēs uztaisījuši dzelteno presi, to būtu izdarījuši citi!” Nezinu gan... Es nevarētu lepni dzīvot, zinot, ka esmu nacionālās dzeltenās preses krustmāte. Man būtu riebīgi. Acīmredzot man kaut kas nav kārtībā ar galvu. Cilvēki saka – bizness ir bizness, bet vai arī vairot glupību ir bizness? Vairot glupību, manuprāt, ir grēks. Tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc man savulaik bija svarīgi izveidot Kinoskolu. Protams, kaut kādos lielos mērogos ar savu konceptu esmu smagi zaudējusi lokālās Benjamiņa kundzes priekšā, jo tas man nav biznesa projekts. Bet es esmu mierā ar to. Jo zārkam nav kabatu.

Vairāk lasiet žurnāla UNA janvāra numurā!