Intervija ar olimpisko vicečempionu un tagad sporta terapeitu Aigaru Fadejevu

TEKSTS: Raitis Strautiņš
STILS: Edīte Treija
FOTO: Aleksejs Belokopitovs ("Alex Studio")

Skandālam nepateicīgs tips

Nomainījis soļošanu pret maratona skriešanu, bet neguvis cerētos panākumus, olimpiskais vicečempions Aigars Fadejevs no Latvijas skatuves nozuda. Pabijis karjeras un arī attiecību bedrē, viņš atrada sevī spēku pārkārtot dzīvi, uzskatus un profesiju. Tomēr, rēķinoties ar saviem mīļajiem, Aigars pameta daudzsološi aizsākto biznesu Amerikā. Laikā, kad dzimtene kļūst arvien mazapdzīvotāka, Fadejevs nu jau kā kvalificēts sporta terapeits ir atdzimis Latvijai un savai ģimenei.

Aigaru nav viegli noķert. Darbi nereti ievelkas līdz vēlam vakaram. Tiekamies rīta stundā viesnīcā “Days Hotel”. Viņš tur mēdzot ieturēt maltītes kopā ar sievu. Vēlāk gan saprotu, ka šo vietu viņš izvēlējies, ņemot vērā, kur arī man būtu ērtāk. Esam jau vairākkārt runājuši pa telefonu, un šajās sarunās viņš atstājis iespaidu, ka īpaši mainījies nav – tas pats tiešais, vienkāršais puisis, kam nekādi panākumi galvā nesakāpj. Tā arī ir, taču Aigars atzīst, ka ģimenes dzīve viņa paradumus ļoti mainījusi.
Sākumā nedaudz aprunājamies par ēšanu. Aigars apstiprina, ka aktīvā sporta gaitās pieradis brokastot viesnīcās, izvilkt no zviedru galda maksimumu, bet tagad vairs neesot brokastu cilvēks, tikai kafiju iedzerot. Interesanti, ka Fadejevs neēd augļus, laikam bērnībā, laukos uzaugot, esot atēdies ābolus. Mājās varot augļus sapirkt, nomizot, glīti salikt un rūpēties, lai puika un sieva tos ēd, bet pats ne.

Rūpējies par ģimeni? Lutini sievu?
Ļoti rūpējos, tiešām. Arī gatavoju ēst. Tas atklājās relatīvi nesen, pirms gadiem sešiem septiņiem. Biju vēl aktīvs sportists, sieva un dēls brauca man līdzi uz treniņnometnēm, sacensībām. Tā pēkšņi vienu rītu piecēlos un sāku gatavot. Turklāt neslikti. Līdz tam nebiju sevī šo talantu atklājis, nebiju no tiem, kas krāj receptes, skatās kulinārijas raidījumus.

Vai pats sev negatavoji, kad vēl biji viens?
Nē, es pret to pavirši attiecos, ēdu, kas bija, un man ar to pietika. Atceros, ka vienmēr biju tā noguris, ka pat nevarēju ieēst. No rītiem bija smagi treniņi, pusdienām nebija spēka. Pagulēju, un jau vakara treniņš. Pēc tam gan nevarēju izturēt un vakariņās vēros vaļā. Tas ir šausmīgi nepareizi, bet tā bija. Tagad varu stāstīt citiem cilvēkiem, kā pareizi darīt, bet ne no savas pieredzes.

Kamēr vēl sportoji, biji arī sabiedriski aktīvs, bet tad pazudi. Ko īsti darīji Amerikā?
Sākumā aizbraucu turp viens. Četrus mēnešus pilnveidoju angļu valodas zināšanas, mācījos fizioloģiju, anatomiju, psiholoģiju, biomehāniku – visu, kas nepieciešams turpmākajām studijām. Protams, es to visu jau zināju, bet man vajadzēja noformulēt angliski, brīžiem latīniski. Gadu biju studējis šeit, Sporta akadēmijā, mērķis bija fizioterapija, bet sapratu, ka gribu mazliet citādi padziļināt manuālās terapijas specialitāti. Te tas īsti nav iespējams. Stradiņa universitāti kā variantu es neizskatīju. Arī Eiropā man nepaveicās atrast neko tādu. Tā kā biju strādājis ar amerikāņu atlētiem, bieži uzturējies Losandželosā, izvēle kaut kā aizveda uz turieni.

Droši vien lēti tas nebija. Vai varēji izmantot savu sportista statusu?
Amerikā vispār studijas nav lētas, ārzemniekam tās ir trīs četras reizes dārgākas nekā amerikānim, pat ja tev ir “zaļā karte”. Es negāju caur sportu, biju jau no tā ārā. Kaut gan 2008. gadā gandrīz kvalificējos olimpiskajām spēlēm. Kā maratonists. 12 sekundes pietrūka. Es neatbilstu arī vecuma cenzam, lai pretendētu uz stipendiju. Pavadīju četrus gadus South Bay koledžā un tagad esmu sporta traumu un neiromuskulārās terapijas speciālists. Pēc teorētiskā kursa viņi sūtīja praksē – hands on. Bija jānostrādā konkrēts stundu skaits, jāpieņem noteikts pacientu skaits. Šajā laikā sakrājās ap 600 darba stundu, kas ir reāla pieredze, milzīgs ieguvums.

Ko sieva un dēls darīja Amerikā?
Kad viņi atbrauca, pats svarīgākais bija iekārtot Ralfu skolā. Labā skolā, lai viņš nebūtu šausmās. Lai nebūtu tā, ka puika no labas Teikas skoliņas nokļūst geto, kur pa starpbrīžiem zālīti pīpē. Losandželosa ir ļoti dažāda. Starp citu, tāda miskaste! Tas, ko mēs redzam no Holivudas – sarkanie paklāji, Beverlihilza – ir no puzles izņemti mazi gabaliņi, pārējais ir nenormāli netīrs. Tie tūristu miljoni un tie “kritušie eņģeļi” Enģeļu pilsētā, kuri atbraukuši ar savu ģitāriņu un pakrituši krustojumā, neizejot panākumu testu. Varbūt jau desmit gadu tur strinkšķina. Brīvā narkotiku tirdzniecība, marihuānas aptieku zaļie krustiņi... Slikti? Ienāc un nopērc kāsīti! Bagātības un “bomžatņiku” mikslis. Man vajadzēja izvēlēties tādu vietu, lai ģimene nebūtu šokā. Pirmajos gados īrējām apartamentu pie okeāna netālu no Longbīčas labā rajonā. Kad mani norīkoja uz prakses vietu Holivudā, arī Ralfam mainījām skolu, pārcēlāmies. Linda angļu valodu zina ne sliktāk kā latviešu, Banku augstskolā apguvusi arī biznesa angļu valodu. Palīdzēja arī man angleni labāk apgūt vēl Latvijā. Ralfam tāpat. Savukārt Amerikā Linda lielākoties rūpējās par Ralfu.

Parasti sportistu sievām nākas piemēroties vīra ritmam, sacensību kalendāram.
O, nē! Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad mūsu personību paralēles iet līdzvērtīgi. Šajos 14 gados vienmēr bijusi tāda pienivelēšanās, kura ego būs spēcīgāks... Vienu brīdi tas biju es. Loģiski – ja es nebūtu egoists (neuzskatu, ka tā ir negatīvākā rakstura īpašība, egoisms var izpausties arī ļoti pozitīvi), tad nebūtu bijis tāds atlēts. Bet, kad aizgāju no profesionālā sporta un sāku studēt, meklēt sevi citā lauciņā, padevos otrai pusei. Sāku saprast un cienīt otra cilvēka domas un lēmumus, kas bieži dominēja.

Nonāci zem tupeles?
Nūūū... Tā gan nevarētu teikt, bet es ļoti respektēju gudru sievieti.

Vairāk lasi žurnāla UNA janvāra numurā!