Sods vai dāvana? Tas ir laika jautājums. Saruna ar Sonoru Vaici

"Jo dzīvē ir lielāki triecieni un belzieni, jo cilvēks kļūst stiprāks un vairāk sāk mācīties domāt pozitīvi," teic operas soliste Sonora Vaice.

Sonora laulībā ar diriģentu Normundu Vaici dzīvo jau četrpadsmit gadu. Viņiem ir četri bērni -Adamam Vilhelmam ir septiņi gadi, dvīņiem Filipam Emanuelam un Annai Emanuelai ir 5 gadi, bet Normunda puikam Jēkabam - 21 gads. Šobrīd Sonora lasa dīvainas grāmatiņas, mācās domāt pozitīvi un smejas, ka "visu varu pati". Mirkli vēlāk gan viņa atzīs, ka ir brīži, kad tomēr jāļauj augstākiem spēkiem salikt visu pa vietām. Par to arī šī saruna!

Kad zvanīju, lai sarunātu interviju, tu lūdzi sarunu atlikt uz mazliet vēlāku laiku, jo biji ļoti aizņemta...
Tas jau nav nekas sevišķs - mums, solistiem, vienkārši ir tāds režīms - mēģinājumi, gatavošanās koncertiem un uzstāšanās. Cenšos izrādes dienās neko citu neieplānot, un iepriekšējās dienās "nejāņot". Man ir nepieciešama neliela disciplīna - mēģinu sevi mazliet pasaudzēt, izvairīties no vietām, kur iespējami lieli trokšņi.

Bet tas savukārt izslēdz spontānu dzīvi!
Protams! Taču, ja vēlos kvalitatīvi strādāt, man jārēķinās ar to, ko drīkstu un ko ne. Tas nebūt nav tik briesmīgi, kā varbūt tagad izklausās. Ja vēlos labi nodziedāt, dažas dienas pirms koncerta mēģinu izvēlēties mierīgāku dzīvesveidu - neskriet, netrakot, nepārdziedāties, nekliegt, lai atliktu nākamajā dienā ko izkliegt uz skatuves. Vispār esmu novērojusi, ka man ir nepieciešama klusuma terapija. Man ļoti patīk klusums. Nekad neesmu bijusi izteikts "tusiņu" cilvēks, jo man ātri apnīk. Atbalstu mazus "tusiņus" , kur ir savi cilvēki, taču, ja jūtu, ka nupat ir par daudz, eju gulēt, varbūt tāpēc, ka nelietoju alkoholu. Man alkohols ir tikai zāļu vietā, piemēram, ja nevaru aizmigt vai kakls ir iekaisis. Man garšo viss, kas ir salds un garšīgs, smejos, ka liķieris būtu ideāls, ja alkoholu nepresētu klāt. Turklāt man nepatiktu sajūta, ka zaudēju kontroli pār sevi, jo man visu laiku gribas kaut ko kontrolēt - tikai tad jūtos labi!

Tieši ko tev gribas kontrolēt?
Cenšos kontrolēt savas emocijas, savas sajūtas, lai manas domas būtu tīrākas, mani darbi - labāki. Man gribas iztīrīt savas domas no negatīvā. Es lasu tās dīvainās grāmatiņas, kas māca mainīt attieksmi pret dzīvi un domāt pozitīvi. Ne vienmēr tas izdodas. Es melotu, ja teiktu, ka man nav negatīvu domu un vēlmju. Taču nav jēgas izlasīt tonnām grāmatu un nesākt kaut mazumiņu pielietot dzīvē.

Vai tev gribas kontrolēt arī apkārtējos, piemēram, vīru un bērnus?
Tā savukārt ir sfēra, kur cenšos to nedarīt. Vairāk to attiecinu uz sevi. Domāju, ka mēs vispār pārāk daudz kontrolējam bērnus, kā rezultātā viņiem rodas apslēpta vēlme izdarīt kaut ko pa kluso. Cenšos laikus viņiem izstāstīt, kas ir pareizi un kas nav, kā veidota šī pasaule, kā būtu pareizāk rīkoties, kā izprast daudzas lietas gan sevī, gan pasaulē, zināt, pie kā piedomāt, bet tālāk jau sākas viņu izvēle, vai viņi to darīs vai ne. Tādējādi bērni kļūst atbildīgāki. Pasaku grāmatās raksta to pašu. Neesmu gan izpētījusi mūsdienu multeņu spaidermenu, bakuganu, betmenu, internetu fermas... Tur bērni varētu palīdzēt ar konsultāciju. (Smejas.)

Pirms tam teici, ka tev patīk klusums. Daudz bērnu mājās, manuprāt, nepavisam nenodrošina klusumu.
Mums ir pietiekami liela māja. Ja man ir jāmācās dziedāt un blakus ir pedagogs, es lūdzu, lai bērni iziet no istabas, jo pieļauju, ka cilvēkam, kurš man palīdz, varētu traucēt bērnu kņada. Taču, ja trenējos pati, bērni man netraucē. Man blakus varētu šaut kaut vai ar lielgabalu, esmu iemācījusies atslēgties un nedzirdēt apkārt notiekošo.

Vienmēr esmu domājusi par to, kā sievietes spēj apvienot visas lomas - tavā gadījumā būt sievai, mammai, dziedātājai, turklāt vēl labi izskatīties.
Vienkārši jāsastāda plāns ar svarīgākajām lietām, tās ir nemainīgas, piemēram, jātrenējas dziedāt vai arī no rīta jāaizved bērni uz bērnudārzu un skolu. Ja ir laiks, pa vidu ieplānoju vēl kaut ko - man nav noteikta dienas režīma. Ja ir iespējams no rīta izgulēties, es to arī izmantoju. Sīkās lietas šobrīd cenšos neplānot, mēģinu izteikt vēlmes un vajadzības un ļauju tām virmot gaisā. Jo ir lietas, ko vari izplānot, un ir tādas, kas tev tiek uzdāvinātas, vai gluži pretēji - nogrieztas. Dīvainajās grāmatiņās ir rakstīts, ka vēlmei noteikti ir jābūt, jo augstāki spēki nosaka, pirmkārt, vai to esi pelnījis un, otrkārt, vai tev vispār to vajag. Dažkārt ir labāk, ja tu kaut ko nedabū, varbūt vēlāk dabūsi kaut ko daudz svarīgāku.

Kas, tavuprāt, tev ir uzdāvināts?
Ļoti daudz! Mana ģimene, vecāki, radi, draugi, prieki un pārdzīvojumi, mans darbs - tās visas ir dāvanas. Es pati sev šad tad uzsitu uz pleca un pateicos Dievam, ka man ir tik daudz dots! Esmu piepildījusi savu dzīvi gan ar mākslu, gan ar bērniem, neesmu ziedojusies ne vienam, ne otram, varbūt tikai nedaudz par visu samaksājusi. Bet tas bijis tā vērts! Man ir fantastiska atbalsta kompānija, kura man palīdz visas manas "štelles" īstenot - mans vīrs, kurš izgājis kopā ar mani visus priekus, grūtības un arī manas iegribas. Esmu negause, man vajag visu un ļoti daudz - gribu daudz dziedāt, gribu daudz bērnu, gribu lielu māju ar lielu dārzu, gribu, gribu... Diez vai tas viss mums izdotos, ja man nebūtu manas mammas, manu un Normunda radu, kā arī meitene, vārdā Madara, kas palīdz pieskatīt bērnus. Zinu, ka jebkurā situācijā varu uz viņiem paļauties. Nezinu,vai kādreiz būs iespējams to atlīdzināt. Man nav daudz draugu, bet viņi tiešām ir fantastiski. Man ir grūti atvērties daudziem, bet, ja man ir draudzene, tad pa īstam! Piemēram, ar draudzeni Lieni varam runāt par daudzām mums interesējošām psiholoģiskām tēmām un, protams, par dziedāšanu. Viņa ir apmeklējusi fantastiskus kursus, un zināmā mērā es mācos arī pie viņas, lai gan viņa ir stipri jaunāka par mani. Kad runāju ar jaunākām sievietēm, es parasti jūtu paaudžu brieduma starpību, bet viņa ir no tām retajām būtnēm, ar kuru runājot, to nejūtu. Dažās tēmās viņa ir spēcīgāka par mani. Manuprāt, draugi ir tie, no kuriem varam mācīties un būt pilnīgi atklāti. Mani ar draugiem satuvina dzīves gurdību meklēšana, es meklēju dzīves jēgu, mēģinu saprast, kāpēc notiek tā un nevis savādāk. Un atbildes atnāk - dažkārt ar vieglākiem, dažkārt smagākiem pārdzīvojumiem. Principā viss, ko dzīvē saucam par sliktajām lietām, patiesībā sniedz visneparastākās atziņas. Ja nebūtu sliktā, dzīves kvalitāte būtu stipri atšķirīga. Svarīgi atšķirt sīkas nelaimītes, klačas un citas nebūtiskas lietas, par ko nav jēgas pat domāt, un mācēt savākties lielās lietās, nevis "cepties". Domāju, ka triecieni dzīvē ir vajadzīgi - ar nosacījumu, ja pēc tam cilvēks izdara secinājumus. Ja turpina dzīvot, neko nemainot un neievērojot "stop" zīmi, tad Visuma "policija" noķers atkal. Nesaku, ka dzīve ir spēle, taču ir jāiemācās veids, kā pa to soļot, jāapgūst satiksmes noteikumi. Manuprāt, pēc lielākiem belzieniem cilvēks kļūst stiprāks un sāk mācīties pozitīvāk domāt.

Visu interviju lasi žurnāla UNA augusta numurā!