Florence.jpg
Atvērusi jaunu priekškaru

Aktrise IEVA FLORENCE-VĪKSNE šobrīd ir jauna ceļa sākumā. Šī gada sākumā piedzīvojusi milzu pārmaiņas savā profesionālajā dzīvē, Ieva ir sapratusi, ka nav viena ceļa uz sapni. Šobrīd viņa ļauj dzīvei vest sevi uz priekšu, ieklausoties savās izjūtās. Un tikai laiks rādīs, ko tās nesīs. „Nav pareizas vai nepareizas izvēles, bet ir izvēles, kas mūs dara vai nedara par laimīgiem cilvēkiem,” viņa teic un šodien sev uzdod jautājumu – vai es esmu laimīga?

"Sadegšanu ar šāda veida sekām nebiju gaidījusi. Likās, ka spēka ir gana un jaunībā šādām lietām nevajadzētu notikt. Un tad – bams! Sajūta bija skaidra – ja tev nav veselības, kam tu esi vajadzīgs? Ne sev, ne citiem. Zinu, ka cilvēki bieži tā runā, bet sajust to ir nedaudz citādāk. Es sāku atteikties no darbiem, jo man bija panikas lēkmes, bailes no tā, kas agrāk nav biedējis, tāpēc gribējās paslēpties vai vēl labāk – pazust no pasaules. Redzēju visu tikai drūmās krāsās, slīgu bedrē. Teātris nāca man pretī, bet nevarēju paredzēt, cik daudz laika man vajadzēs, tāpēc ne es pati, ne citi nevarēja uz mani tobrīd paļauties. Šī iemesla dēļ mana izvēle, pārejot ārštatā, bija godīga pret sevi un kolēģiem. Esmu laimīga par savu izvēli, jo man būtiski ir uzlabojusies veselība. Notikušais lika man aizdomāties par to, ka ceļš uz maniem sapņiem var būt atšķirīgs. Nav viena ceļa. Manā izpratnē teātris ir skatuve, māksla, nevis iestāde, tāpēc tas arī turpmāk var būt mana dzīve. Es negribēju zaudēt ticību tam, ko daru, un tam, ka aktrises profesija un radīšana ir tā vērta. Es ticu savai profesijai un mīlu to, man ir tik interesanti dzīvot un strādāt ar savām lomām, redzēt, kā tās veido manu turpmāko skatījumu uz dzīvi. Es ceru, ka tā teikšu arī pēc daudziem gadiem, ka nebūšu to zaudējusi. Pagājušajā gadā man bija radusies sajūta, ka nesaprotu un neredzu, uz kurieni eju, likās, ka mani nes uz priekšu, ka tieku satriekta arvien vairāk. Bija jāizdara izvēle, lai tas beigtos, lai nezaudētu ticību sev un profesijai. Es jau biju uz robežas – man sāka zust ticība tam, ka vispār kaut ko varu, spēju un gribu. Sāku sev uzdot jautājumus par to, vai man un arī tam, ko daru, ir kāda jēga. Zaudēt ticību man nozīmētu zaudēt visu," stāsta Ieva Florence - Vīksne.

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Miksons.jpg
Psihoterapeits
uz skatuves

Šī brīža Latvijas psihoterapeitu atpazīstamības skalā viņš noteikti ierindotos topā, jo viņš ir visur – televīzijā, radio, podkāstos, žurnālos, portālos, lekcijās, semināros, konferencēs. Ļoti nopietnas tēmas viņš pasniedz humora mērcē un spēj aizraut publiku līdz skaļiem smiekliem, panākot galveno – to, ka viņā ieklausās! Iepazīsimies – Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, ārsts psihoterapeits ARTŪRS MIKSONS pavisam atkailinošā intervijā…

"Gandrīz visi pieredzam, kā ir doties dārziņā, kā pirmo reizi šķirties no mammas, kā iet skolā, kā tevi pieviļ vai nodod. Tās ir sāpes, kuras būvē mūs, un cerams, ka tās nav vairumā. Bet ir nevajadzīgās – vecāku strīdi, vecāku šķiršanās, pāragras nāves, paša vai vecāku slimības, traumatiskas situācijas, negadījumi, dabas kataklizmas, kam nevajadzētu notikt, bet notiek. Atkarībā no temperamenta vai audzināšanas atkarīgs, kā šiem notikumiem spējam adaptēties, un ļoti bieži adaptēšanās cilvēku padara par to, kas viņš ir. Kādai manai pacientei jau trīspadsmit gadu vecumā bija jāsāk rūpēties par brāļiem un māsām, jo tēvs nodzērās un aizgāja no ģimenes, bet mamma sabruka. Lai izdzīvotu, viņa agrīni sāka strādāt un kļuva par mammu trīspadsmit gadu vecumā, kam nebūtu jānotiek neviena bērna dzīvē. Problēma ir tā, ka viņai šobrīd ir četrdesmit, bet viņa joprojām to dara – rūpējas, lai brālīši un māsiņas būtu veseli, lai gan viņiem ir vairāk nekā trīsdesmit gadu. Viņa ir pieaugusi sieviete, varētu dzīvot savu dzīvi, bet pieredze viņu veidojusi par to, kas viņa ir šodien. Viņa nesaprot, kāpēc brīžiem ir uzvilkta, nokaitināta, nespēj pateikt „nē”, kāpēc viņa tik ļoti seko visiem līdzi. Tas gan nenozīmē, ka to nav iespējams to mainīt.

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Īssavienojums
sieviešu draudzībā

Sieviešu draudzība ir īpaša – ja draudzība ir cieša, tā ir savstarpējas dalīšanās un atbalsta paraugstunda, bet tikai tad, ja attiecības izaugušas no vecuma, kurā draudzības bizē tiek iepīta skaudība un konkurence. Tomēr pat vislabākajās attiecībās iespējami īssavienojumi, kas draudzībā iecērt robu.

 

Ar ko atšķiras draudzība ar sievieti no draudzības ar vīrieti?

 

Aina: Man liekas, ka sievietēm savā starpā ir vieglāk saprasties, jo starp divām sievietēm vieglāk veidojas emocionālā saikne. Starp sievietēm valda māsisms.

Ilze: Precīzi! Un tas var valdīt tikai starp meitenēm. Nevaru iedomāties, ka no vīrieša varētu saņemt tādu pieņemšanu, kādu saņemu no draudzenes. Jo draudzene saprot, kā es domāju, kā jūtos savā ķermenī. Sieviešu draudzības skaisto būtību sev atklāju tikai pirms septiņiem gadiem, pirms tam man apkārt pārsvarā bija vīrieši un tikai viena tuva draudzene, tāpēc likās – kam man tās sievietes vajag? Viņām taču patīk tikai iepirkties un viss rozā! Bet tagad nedomāju, ka tāda draudzība, kāda iespējama starp divām sievietēm, var pastāvēt starp sievieti un vīrieti. Divas sievietes viena otrai var dot beznosacījuma pieņemšanu, absolūtu drošību, ja attiecībās ar draudzeni vari būt tu pati.

Aina: Māsisms ir arī tajā, ka mēs, sievietes, labāk protam būt kopā un dalīties, mums tas ir pašsaprotami. Ja dalos ar vīrieti, viņam uzreiz liekas, ka jārīkojas, jārisina mana problēma, jāglābj. Protams, ir reizes, kad arī attiecībās ar draudzeni nepieciešama praktiska palīdzība, un tad es saku – palīdzi man!

 

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Zvēri, kas apēd enerģiju

Kā atšķirt nogurumu no tā noguruma? Kur īsti aug kājas nespēkam, enerģijas zudumam, apātijai un dzīves apnikumam?

Ir emociju spektrs, kas saistīts ar spriedzi un trauksmi, piemēram, pirms eksāmeniem. Kad ir apdraudējuma sajūta, aktivizējas simpātiskā nervu sistēma, paātrinās elpošana, sirdsdarbība, pieaug asinsspiediens, muskulatūras spriedze, parādās prasība pēc skābekļa un glikozes. Atrodoties ilgstošā spriedzē, var pārņemt mentāls nogurums. Fizisks nogurums parasti iestājas pēc fiziskas slodzes, bet arī emocionālu nogurumu daudzi var izjust kā fizisku nogurumu. Aizejot pie psihoterapeita un stāstot par nogurumu, speciālists jautā – ko jūs darījāt? Vai cementa maisu nesāt? Nē, izrādās, visa diena pavadīta pie datora. Šajā gadījumā runa ir par mentālu nogurumu. Ja labi uztver signālu un atrodi vainīgo, piemēram, pārslodzi darbā, pretī vari likt relaksācijas veidus, kā atbrīvoties no iekšējās spriedzes, bet, ja esi mazāk jūtīga pret signāliem, vari arī nemanīt, ka tevī jau ilgāku laiku ir saspringums. Tad mēdzam ēst nevis tad, kad esam izsalkušas, bet tad, kad jūtamies bēdīgas. Pareizi sakārtojot miega režīmu, izvēloties pretstresa metodes, nogurumu var mazināt. „Grūtāk ir izdegšanas sindroma gadījumā, taču arī tad distresa simptomi var pāriet bez īpašas iejaukšanās, ja pārslodze darbā mazinās vai cilvēks atpūšas, vai arī maina savu dzīves stilu, notiek kāda pārmaiņa dzīvē, piemēram, piedzimst bērns, notiek šķiršanās vai gluži pretēji – kāzas, sāk strādāt jaunā darbā vai pārceļas uz jaunu dzīvesvietu.”

Vairāk jaunajā numurā!

 
Dzīve kā filma

Savulaik, būdama žurnāliste, IVETA DZĒRVE intervēja zagļus, narkomānus un slepkavas, reiz pat iekļuva apšaudē un izdzīvoja. Nu jau daudzus gadus viņa vada sabiedrisko attiecību aģentūru „Réputé” un šī gada sākumā uzņēmās bez maksas strādāt pie Kristīnes Misānes lietas. Savā privātajā dzīvē Iveta izgājusi neskaitāmus līkločus – trīsreiz precējusies un divreiz šķīrusies, beidzot ar trešo vīru Guntaru viņa iestūrējusi miera ostā, kurā jūtas lolota, novērtēta un mīlēta. Kopā viņi vada milzīgu saimniecību – audzē zemenes, rūpējas par astoņiem zirgiem, pieciem suņiem un diviem kaķiem.

Gada sākumā Latviju pāršalca ziņa par divu bērnu mammu Kristīni Misāni, kura jau gadu bija pavadījusi cietumā Dānijā, no kurienes bija plānota viņas izdošana Dienvidāfrikai. Kristīnes māsa Mārīte neveiksmīgi bija centusies panākt Kristīnes izdošanu Latvijai un bija pārliecināta, ka Dienvidāfrikā viņas māsu sagaida nāve, jo zināms, ka šīs valsts cietumos cietsirdīgi izturas pret ieslodzītajiem. Bija atlicis pavisam maz laika, lai rīkotos. Gada pirmajās dienās Ivetai piezvanīja aizsardzības ministrs Artis Pabriks un palūdza, lai viņa iesaistās šajā lietā. „Tobrīd par šo gadījumu neko nezināju, tas vēl nebija plaši apspriests publiskajā telpā. Parasti es paskatos papīrus un pasaku, vai ir vērts strādāt un vai iespējams sasniegt rezultātu. Kad izlasīju dokumentus, sapratu, ka mēs varam palīdzēt, jo redzēju, ka veselu gadu ir noticis futbols – Kristīnes lieta tika dzenāta no ministrijas uz ministriju, no vienas institūcijas uz citu kā bumbiņa, bet tikmēr Kristīne sēdēja cietumā. Visi atbildēja, ka neko nevar palīdzēt, bet trūka atbildes uz jautājumu, kas ir jādara, lai varētu Kristīni atbrīvot.” Iveta un viņas komanda, ko veido tikai sievietes, uzņēmās strādāt pie Kristīnes Misānes lietas bez maksas, tomēr Iveta atzīst, ka sākotnēji tā nebija plānots.

Vairāk jaunajā numurā!

 
Raksti mums..

Andrejostas iela 17,

Rīga, LV-1045

 

una@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311;
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle
  • Instagram - Black Circle
01_una 10 2020.jpg