Hipij.jpg
Hipijmeitene starp puķēm un likumu

Par sasalušām neļķēm, ķiršu spaiņiem, drosmīgiem lēmumiem, krīzēm un nebeidzamām izvēlēm… Smiekliem sasietā un galvu reibinošā sarunā ILZE ZNOTIŅA, Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja, trīs bērnu – Katrīnas (16 gadu), Undīnes (13 gadu) un Edvarda (7 gadi) – mamma.

"Manuprāt, es varētu pārdot jebko – gan mantu, gan ideju. Tā kā esmu strādājusi tirgū no divpadsmit gadu vecuma, man nav sarežģīti runāt ar dažādiem sabiedrības pārstāvjiem, jo tirgū jāmāk ātri uztvert cilvēka noskaņojumu, jāsaprot, vai viņš ir labvēlīgs vai kašķīgs, vai nepieciešams viņu uzjautrināt. Visus universitātes gadus līdz 1997. gadam, kad sāku strādāt juridiskajā birojā, finansiāli balstījos uz tirgošanos. Īpaši veiksmīgs bija katra gada 8. marts. Tie rīti vienmēr bija steidzīgi – ar draugiem cēlāmies četros no rīta, un, tā kā nebija organiskā stikla kastes, kas sargāja no aukstuma, puķes bija ātri jāpārdod, lai tās nesasaltu. Kā vienreiz man gadījās – neļķes kļuva arvien krāšņākas, līdz pati sāku brīnīties, kāpēc tās tik skaistas. Es taču puķes sen pazīstu! Izrādījās – tās ir sasalušas. Tad gan sapratu, ka ātri jāvācas prom. Tirgus man iedeva rūdījumu un vairākas mācības. Pirmā – ar visiem cilvēkiem var sadzīvot, otrā – jābūt diezgan bezkaunīgam, jo ir konkurenti. Un trešā – es negribu tur būt! Tā ir smaga un nogurdinoša vide. Vēl viens mans ienākuma avots vasarā bija ķiršu pārdošana. Tā kā mums ir lauku māja ar lielu ķiršu dārzu, katru otro dienu salasīju piecus spaiņus, jo tik daudz varēju aizvest ar autobusu. Tad mēs ar tēvu salikām divus spaiņus uz velosipēda „ragiem”, vienu piesējām aizmugurē uz bagāžnieka un atlikušos divus es nesu divarpus kilometru līdz autobusa pieturai. Rīgas autoostā paņēmu stūmēju ar ratiem, aizvedu uz tirgu, ātrā tempā notirgoju ķiršus un vakarā braucu uz laukiem atkal lasīt. Un tā, kamēr beidzās ķiršu sezona," stāsta Ilze Znotiņa.

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Ansis.jpg
Gandrīz nesatricināms

Plastikas ķirurgs ANSIS ĢĪLIS pārstāv slavenu ķirurgu dinastiju. Izvēlējies medicīnas pasaulē peldēt tajā pašā laivā, kurā jau atrodas viņa tēvs Jānis Ģīlis, Ansis tomēr atrada iespēju veidot savu, no tēva neatkarīgu, profesionālo ceļu, pa kuru iet teju nesatricināms. Viņš daudzām sievietēm devis cerību un iespēju nezaudēt sievišķību, veicot krūšu atjaunošanu audzēja izņemšanas operācijas laikā. Pēc aiziešanas pensijā Ansis sapņo par ilgstošu braucienu ar jahtu pa Vidusjūru, bet līdz tam vēl daudz jāpaveic ne vien darbā, bet arī privātajā dzīvē, tostarp jāuzaudzina divi bērni – Miķelis (9 gadi) un Amēlija (2,5 gadi).

"Es nekad neeju pacienta pavadā, jo pirmajā vietā lieku medicīnu. Otrkārt, svarīgs ir samērīgums un dabiskums. Treškārt, man jābūt drošam, ka neapdraudu pacientu. Tikai tad, kad visi šie trīs punkti īstenojas, mēs runājam par konkrētām manipulācijām. Tieši šodien pie manis ieradās sieviete, kura nāca runāt par injekcijām sejā, un es skaidri pateicu, ka tas daudzums, kas man būtu jāielaiž viņas sejā, lai atrisinātu problēmu, par kuru viņa sūdzas, visdrīzāk izmaksās vairāk nekā pusotru tūkstoti. Efekts saglabāsies divus gadus. Savukārt veikt nopietnu sejas pacelšanas operāciju īsti vēl nav pamatoti. Teicu – ja viņa uzstās, veiksim injekcijas, bet tā, lai netiktu sabojātas viņas sejas proporcijas, kas nozīmē, ka injekcijas nedos pilnu vēlamo efektu. Ja gribas pilnu efektu, tad jāgaida brīdis, kad varēs veikt sejas pacelšanu. Viņa palika domājot. Tas pats attiecas uz pacientēm, kurām ir viegls plakstiņa noslīdējums. It kā jau ir vienkārši nogriezt trīs milimetrus, nevis pusotru centimetru. Bet kāpēc man pacienti pakļaut operācijai, dzīšanai, zilumiem, nedaudz uzlabojot izskatu, bet zinot, ka pēc diviem vai trīs gadiem viņa izskatīsies tāpat kā šodien? Tad atkal griezīsim divus milimetrus? Un beigās viņa desmit gadu laikā būs veikusi četras operācijas, būs sākušās rētošanās problēmas. Labāk sagaidīt, kad būs sliktāk, veikt operāciju, pēc kuras vismaz piecpadsmit gadu būs vēlamais rezultāts," stāsta Ansis Ģīlis.

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Ar maģisku auru

 

„Man kā māksliniekam ir nepieciešama lauku māja, kur uzņemt dabas enerģiju un spēku,” atzīst Latvijā un pasaulē atzītais rotu mākslinieks Guntis Lauders. Vecpiebalgas mājas Gunta un Ingūnas Lauderu ģimenei ir īpaša vieta, kur pašu radītā lauku idillē vasarās dzīvo un strādā abi mākslinieki. „Te ir tāds miers un tik neprātīgi skaisti!” piebilst Ingūna.   

 

Ciemojamies mākslinieku Lauderu ģimenes lauku mājās „Vaišļi” Vecpiebalgā, kas abiem ir īpaša vieta, saistīta ar nozīmīgiem dzīves notikumiem. Te Guntis smeļas iedvesmu no dabas, zīmē skices topošajām rotaslietām un gatavojas savai personālizstādei „Ēdenes dārzs”, kas no 13. augusta skatāma mākslas galerijā „Apsīda” Konventa sētā. Ar to mākslinieks atzīmēs savu 55 gadu dzimšanas dienu. Mūsu saruna iesākas ar rīta kafiju virtuvē pie lielā ģimenes galda un turpinās visas dienas garumā līdz pat vakaram. Tiesa, ar pārtraukumiem, lai fotografētos un paēstu Ingūnas gatavotās brīnumgardās pusdienas. Saruna noslēdzas, kopīgi spēlējot galda spēles ar piecgadīgo mazdēlu Albertu un lasot viņa iecienītos spoku stāstiņus. Kamēr sarunājāmies ar māksliniekiem, gatavojāmies fotosesijai un gaidījām, kamēr pāries lietus, mūsu fotogrāfs Jānis Deinats pavadīja laiku kopā ar Lauderu mazdēlu un mājas saimniekiem atzinās: „Tik augsta līmeņa pieņemšana kā šeit man vēl nekur nav bijusi – Alberts man šņorēja kurpes!” Gugis un Nūna – tā Alberts mīļi sauc savus vecvecākus, un arī viņi paši viens otru tā uzrunā mazdēla klātbūtnē. No abiem izstaro tāds miers, mīļums un sirsnība, un pašiem šķiet neticami, ka sudrabkāzas jau aiz muguras.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Kā nenoslīkt
savās žēlabās?

Ir tādi cilvēki, kuriem gandrīz vienmēr ir slikti. Viņi mēdz to saukt par godīgu attieksmi, jo skaidri un gaiši saka, kā jūtas. Citi to noraksta teju uz latvieša dzīvesziņu, jo mēs esam tauta, kas tik daudz cietusi. Tomēr čīkstuļi ir kā akmeņi slīcēja kabatās, viņi velk dzelmē ne vien sevi, bet arī citus, kuriem liek sevī klausīties. Izpeldēt ir iespējams, ja gribi ieraudzīt sauli!

 

Čīkstuļi ir visās pasaules valstīs, jo cilvēkam ir raksturīgi sūdzēties, čīkstēt un kurnēt. Tomēr ir tādas kultūras, kurās tas ir vairāk izplatīts. Vērojot mūsu mentalitāti, iespējams, mēs, Latvijā dzīvojošie, esam to cilvēku vidū, kam tas tiešām ir vairāk raksturīgs nekā citviet. Salīdzinājumā ar dienvidu tautām, pie mums čīkstuļu ir vairāk. Braucot uz siltajām zemēm, var novērot, ka tur cilvēku sejas izteiksmes un mīmika atšķiras no tā, ko redzam pie mums uz ielām, jo Latvijā pieņemta vēsāka emocionalitāte, kas arī nolasāma mīmikā. Mēs, protams, varam pasmieties par spāņiem, kuri vairākas stundas dienas vidū atpūšas, jo viņiem ir siesta, bet nav noliedzams, ka kopumā dienvidnieki dzīvi uztver nedaudz vieglāk, viņu attieksme ir dzīvespriecīgāka, lai gan viņu vidū noteikti arī ir čīkstuļi. 

Vairāk jaunajā numurā!

 
Perimenopauze

Vairākus gadus pirms menopauzes sievietei sākas perimenopauze – tas ir periods, kura laikā daudzas no mums piedzīvo hormonālas svārstības, kas izsauc virkni nepatīkamu sajūtu. Tomēr runāt par hormonālu iztrūkumu vēl nav pamata. 

Menopauzes faktu konstatē brīdī, kad sievietei divpadsmit mēnešu nav bijis menstruāciju. Savukārt perimenopauze ir dzīves posms pirms menopauzes. Nav iespējams pateikt konkrētu vecumu, kurā perimenopauze sākas, parasti tas ir laikā no 35 līdz 45 gadu vecumam, lielākoties – drīz pēc 40 gadu sasniegšanas. Perimenopauze parasti turpinās sešus līdz astoņus gadus, bet tā var būt arī garāka – līdz pat desmit gadiem. Iestājoties perimenopauzei, sievietes organismā parasti notiek hormonālas izmaiņas – novecojot hormonālā sistēma zaudē balansu. Perimenopauzes agrīnajā stadijā nav pamata teikt, ka sievietei trūkst kāds no hormoniem un to būtu nepieciešams kompensēt, bet hormonu līmenis svārstās, mainās to attiecības: kāda hormona daudzums samazinās, kamēr cita – palielinās. Sieviete vienā mēnesī var piedzīvot milzīgu auglības pacēlumu, kad mēdz pieteikties vēlīnie bērniņi, un nākamajā mēnesī milzīgu auglības kritumu. Tāpat hormoniem ir svarīgi arī diennakts ritmi, bet šajā laikā notiek diennakts ritmu nobīdes. Turklāt runa nav tikai par sievišķajiem hormoniem progesteronu un estrogēnu, bet arī par citiem hormoniem – vīrišķo hormonu testosteronu, miega hormonu melatonīnu, stresa hormonu kortizolu, arī par insulīnu un vairogdziedzera hormoniem, jo visi hormoni organismā ir saistīti – jebkuras svārstības kādā no hormonu blokiem izsauc ķēdes reakciju un svārstības citos hormonos, jo hormonālais līdzsvars ir ļoti smalks.

Vairāk jaunajā numurā!

 
Raksti mums..

Andrejostas iela 17,

Rīga, LV-1045

 

una@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311;
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

@2016 Dienas Žurnali