Lurina.jpg
Kā diena un nakts

„Vienmēr ir bail, bet, vai tāpēc es teikšu „nē”? Nu, tad ej mājās un nelien ārā!” par saviem dzīves izaicinājumiem stāsta aktrise un režisore DITA LŪRIŅA-EGLIENA. Kamēr teātrī valda klusums, viņa spēlē Andreja Ēķa veidotajā seriālā „Nebaidies ne no kā” un turpina kaldināt plānus nākotnei. Šī saruna ir kā sievietes ceļš – cauri šaubām, bailēm un krīzēm, meklējot dzīvē līdzsvaru.

Skatoties uz tavām pēdējo gadu aktivitātēm, man ir sajūta, ka pilnībā esi izlauzusies no teicamnieces čaulas un šobrīd dzīvo tik brīvi kā vēl nekad. Vai tev pašai arī tā liekas?

Tas teicamnieces tēls jau pirms gadiem desmit sašķīda gabalos. Līdzīgi varētu būt, ja cilvēks zaudē svaru, tad kādā brīdī apkārtējie to vienkārši pamana, lai gan pārmaiņas manī, kas tagad kādam atbalsojas, notikušas jau sen. Nevaru gan noliegt, ka pirmais kovida vilnis bija intensīvs un skarbs periods, un, ja pēdējās ilūziju driskas saucam par čaulu, tad, jā – tās tika pazaudētas pavisam. 

Ņemot vērā, ka vienmēr esi uzskatījusi, ka skatuve ir tava īstā dzīve, vai tev izdodas šajā pandēmijas laikā izbaudīt dzīvi?

Tas ir milzīgs izaicinājums. Šobrīd mācos absolūti citu dzīvesveidu un vienlaikus novērtēju šo laiku, neskatoties uz visām dīvainajām izpausmēm. Ir iekšēja trauksme izmantot to pēc iespējas labāk, jo manā dzīvē nekad nav bijis tādas pieredzes. Apzinos, ka teātri pati izvēlējos, vienmēr esmu to gribējusi, bet es arī zinu, ka tas ārprāta ritms, kurā dzīvo aktieri un režisori Latvijā, apslēpj būtiskus jautājumus, ļaujot dzīvot ilūzijā, ka dzīve ir piepildīta un jēgpilna. Daudz ko tāds intensīvs ritms ļauj nerisināt, neuzdot svarīgus jautājumus. Brīdī, kad ritms tiek skaudri samainīts, pēkšņi šos jautājumus atkal atpazīsti, kaut likās, ka tie jau daļēji ir atbildēti. Vispār man ir filozofiska sajūta, ka mūs garīgi nelaidīs tālāk, kamēr kaut ko nesapratīsim, un tam nav nekāda sakara ar valdības lēmumiem. Brīžam liekas, ka rokrokā strauji tuvojamies viduslaikiem. Taču ikdienā cenšos sevi pieskatīt, katru rītu aiz matiem velku laukā no gultas. Bērni arī neļauj režīmam izgāzties kā vecai sētai. Mostos agri, dēlam ir stundu saraksts. Meitu, kad varēja, vedu uz dārziņu. Lielajā dienas rāmī man ir vēl pašai savs rāmis – nevazājos pidžamā pa māju un nedzeru lēnām kafiju. Patiesībā iekšēji dzenu sevi intensīvā ritmā, bet ir rīti, kad patiešām gribu visu triekt pret sienu un teikt – ejiet, jūs visi! Tik nogurusi esmu. Tad atkal nopurinos un sāku no gala. Kad ir grūti, saku sev, ka mani bērni varēja vispār izaugt bez pieredzes, ka mamma pamodina, uztaisa brokastis, aizved, atved, iedod pusdienas, kas citiem ir absolūta norma. Līdz šim viņiem bija pieredze, ka māte pamostas pirms visiem citiem, aizskrien, vakarā atnāk un, cerams, viņu vēl var satikt pirms miega. Izņēmums bija dažas brīnumainas svētku dienas. Bet tagad viņiem šī pieredze būs! Pārsteidzoši, cik ātri bērni pie tā pierod. Dēls pats var tikt lieliski galā, uztaisīt brokastis, pusdienas, vakariņas, bet prasa – mammu, tu šodien kaut kur iesi? Tev ir darbs? Pag, cikos tu būsi? Nezinu, cik ilgi būs šis periods, ceru, ka ne līdz pensijas vecumam, taču šobrīd šo laiku cenšos novērtēt arī kā īpašu. 

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Breidaks.jpg
Uztaustīt jūtu patiesumu

Virspusējas sarunas un dzīvošana nav domāta viņam, tāpēc šī saruna ir par svarīgo. Improvizatoru, komiķi, „Radio SWH” rīta raidījuma „TIK TIK TIK” vadītāju KASPARU BREIDAKU interesē lielie jautājumi, apkārtējo cilvēku domas un jūtas. Patiesums un vienkāršība viņu spēj aizkustināt līdz asarām. Tāpat kā pusotru gadu vecā meita Amēlija.

Kāpēc tev vairs nav svarīgi patikt?

Es šajās kurpēs staigāju 33 gadus, un acīmredzot aiz muguras ir laiks, kad naivi ticēju, ka varu to ietekmēt. Cilvēki mēdz pārcensties un pārvēršas greizajos spoguļos, piekoriģēdami savus uzskatus, vērtības, reizēm pat izskatu, lai patiktu citiem. Es noguru no mēģinājumiem uzminēt pareizo atbildi, kuru, manuprāt, gaidīja otrs, tā vietā, lai godīgi atbildētu. Skaidrs, ka 25 gadu vecumā vēl gribas būt foršo klubiņā, piederēt lieliskajiem, skaistajiem, mīlētajiem un, lai to izdarītu, kā apmaldījusies, no ugunskura izlēkusi dzirkstele, mēģināju saprast, vai saku to, kas otram cilvēkam varētu patikt un likties interesants. Atceros daudzas pirmās sarunas ar saviem elkiem – Jāni Skuteli un Fredi –, tās bija parastas sarunas par ikdienišķām lietām, bet es mēģināju atminēt pareizās atbildes. Tas ir paša domu cietums, kurā nebiju brīvs, un pēc tam pārdzīvoju, ka viņi man vairs nezvana un negrib ar mani papļāpāt. Bet viņi, iespējams, negribēja, jo nebiju īsts un patiess. Tā pamazām kļuvu pats sev par kritiķi, iekšējo soģi, atbalstītāju, saprotot, ka pilnīgi pietiek ar iekšējo kompasu, jo visiem nekad nepatikšu, un tas vairs pat nav būtiski, jo vakarā, apguļoties gultā, nonāku aci pret aci ar sevi, tāpēc tas kļūst svarīgāk. Vairs negribas izlikties, runāt par nebūtisko.

Un tomēr – vai nav nedaudz sāpīgi, ja kādam nepatīc?

Protams, ir. Un tad svarīgs jautājums – cik dziļi to ielaižu savā sirdī? Mēs dzīvojam fenomenālā laikā – es novadu kādu pasākumu, tādējādi iepriecinot ļoti daudzus cilvēkus, bet tad tviterī nonāku aci pret aci ar tāda cilvēka viedokli, kura domām ir sešdesmit sekotāju, bet viņš uzrakstījis tā, ka viņa rakstītais man neiziet no prāta nedēļām ilgi. Manā pasaulē šis cilvēks pat nav īsts, bet es izvēlos pieķerties viņa domām, un tas sašķaida manis uzbūvēto smilšu pili par mani pašu. 

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Mammas stāsts

„Brīžiem šķiet, ka mana dzīve sākās ar Martas piedzimšanu,” šodien saka 33 gadus vecā mēbeļu un interjera dizainere JOLANTA VĪKSNIŅA. Viņas radītais zīmols „am mājiņa” ir atbalsts četrarpus gadu vecajai meitiņai, ļaujot iegūt papildu līdzekļus rehabilitācijai. Pēdējo gadu laikā viņa pieredzējusi prātam neaptveramo, bet viņa nav pazaudējusi spēju smaidīt, skaļi smieties un būt laimīga. „Mums bieži vien liekas, ka citur ir labāk, nekā tur, kur esam mēs, bet es esmu savā īstajā vietā!”

Vai iespējams izbēgt liktenim?

Ir laime satikt tik smaidīgu cilvēku! Par to es domāju, atvadoties no Jolantas. Uz dažām stundām biju nonākusi viņas pasaulē – mazmazītiņā dzīvoklī, kas iekārtots tik skaisti, pārdomāti un oriģināli, ka aizraujas elpa, un viņas stāstā, kas līkločiem atklāj notikumus, gammā no skanošiem smiekliem līdz milzīgām skumjām. Mūsu sarunas laikā mazā meitiņa Marta skatījās multfilmas un ēda. „Mums klājas lieliski!” sarunu iesāk Jolanta, un viņas acis dzirkstī. Ik pa laikam, uzpūšot stiprākai vēja brāzmai, pie loga „pieklauvē” putnu barotava – Jolantas pirms pāris gadiem radītā „am mājiņa”, kas kalpo kā atbalsts Martiņai. Tieši pirms diviem gadiem Jolanta uzzināja, ka meitai ir Reta sindroms. To sauc arī par kluso eņģeļu slimību. Martiņa nerunā, viņa arī nesēž un nestaigā, nevar satvert un noturēt rokās priekšmetus, taču viņa ļoti daudz smaida. Vēl viņai ir skaistas acis un garas, tumšas skropstas. Šodien Jolanta atzīst, ka visu dzīvi zemapziņā esot zinājusi, ka audzinās bērniņu, kas atšķirsies no citiem. Šīs sajūtas bijušas neizskaidrojamas. Viņai bijis bail palikt vienai. „Renāram vienmēr ļoti patikuši mazi bērni, visās ballītēs viņš bija uz grīdas un spēlējās ar mazajiem.

Martai bija gads un trīs mēneši, kad Renārs nomira. Otrs trieciens nāca pusotru gadu vēlāk, kad Jolanta uzzināja par Martiņas slimību. 

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

mamma.jpg
 
Zane.jpg
Sieviete
vīriešu pasaulē

ZANE KUĻIKOVSKA pirms vairāk nekā sešiem gadiem pievienojās savam vīram, lai kopā vadītu ģimenes uzņēmumu „L.J. Linen”. Pēkšņi viņa nonāca jomā, kurā valda stingri vīriešu pasaules noteikumi. „Man sava vieta bija jāizcīna daudz grūtāk, nekā tas būtu jādara vīrietim,” viņa teic šodien. Un tomēr – viņai ir izdevies iekarot cieņu un biznesa partneru uzticēšanos.

Divi pārdomu mēneši

Zanei bija 27 gadi, un viņa vadīja viesnīcu „ Astor Riga Hotel”, kad viņas vīrs Jānis teica – pietiek strādāt citu labā, nāc man palīgā! „Tā bija liela izšķiršanās, jo, pirmkārt, uzņēmums darbojās man tobrīd nezināmā, turklāt tehniski vīrišķīgā sfērā. Mēs gan paši ražojam, gan iepērkam sastāvdaļas lopbarībai un mājdzīvnieku barībai, ko tālāk pārdodam pa visu pasauli. Šobrīd strādājam vairāk kā 25 pasaules valstīs, četros no sešiem kontinentiem. Uzņēmumam ir arī citas darbības šķautnes, kas ļauj atrast pielietojumu jebkuram ražotajam produktam un izejvielai. Otrkārt, lēmums bija grūts arī no attiecību un ģimenes viedokļa,” stāsta Zane un atklāj, ka divus mēnešus domājusi, vai pieņemt vīra izteikto piedāvājumu.

Zanei bija skaidrs – ja viņa piekritīs pievienoties ģimenes uzņēmumam, tad samērā jaunā vecumā būs jāstrādā ar vīriešiem brieduma gados, spēcīgām personībām, kas zina, ko runā un kā izturas, un pilnīgi noteikti vada biznesa procesus pēc sev zināma scenārija, kur novirzēm no ierastās normas nav vietas.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Menopauze

Ja olšūna maina karjeru, kāpēc to nedarīt arī tev?

Ir ļoti maz tādu sieviešu, kuras neizjūt nevienu no nepatīkamajiem premenopauzes simptomiem, kas liecina par drīzu menopauzes iestāšanos. Parasti tās ir sievietes, kuras visu mūžu par sevi rūpējušās, neļaujoties stresam, dzīvojot aktīvi, ēdot veselīgi un pietiekami daudz guļot. Tomēr arī tad, ja neesi teicamnieču vidū, ir iespēja bez medikamentu lietošanas mazināt premenopauzes simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti.

Nekad nav par agru domāt par menopauzi

Par gaidāmās menopauzes iestāšanos organisms sūta signālus aptuveni desmit gadu. Tas nozīmē, ka drīz pēc četrdesmit gadu sasniegšanas parādās pirmie signāli, tomēr reti kura sieviete šos signālus pamana. Periodu pirms menopauzes sauc par premenopauzi, savukārt menopauzi konstatē tad, kad divpadsmit mēnešu nav bijis mēnešreižu. „Man nepatīk nostāja, ka sievietei, kurai ir 35 vai 40 gadi, ir par agru domāt par menopauzi. Patiesībā tad ir par vēlu, jo daudzas muļķības jau ir izdarītas un organisms cietis. Reproduktīvā sistēma veidojas desmit gadu garumā, sākot no pubertātes posma, kad sākas mēnešreizes. Šis periods ir spoguļattēls laikam pirms menopauzes, līdz ar to arī pirms menopauzes paiet desmit gadu, kuru laikā olšūna pakāpeniski zaudē resursus,” stāsta auglības atpazīšanas metodes konsultante, auglības veicināšanas speciāliste, diplomēta vecmāte Anna Suhanova. Viņa atklāj, ka desmit gadu pirms menopauzes grūtākus padara dzīves laikā piedzīvotais stress, pārslodze, negulētās naktis, alkohols, smēķēšana, vienas nakts sakari, nepietiekams vai neveselīgs uzturs. „Visu, ko sieviete dara ar sevi, viņa dara ar savām olšūnām un nākamajiem bērniem. Tas ietekmē spēju ieņemt un iznēsāt bērnus, kopējo veselību, premenopauzes un menopauzes periodu. Jo vairāk būsi darījusi sev pāri, jo izteiktāki var būt menopauzes simptomi.”

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

meno.jpg
 
Raksti mums..

Andrejostas iela 23,

Rīga, LV-1045

 

una@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311;
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

Ziņa nosūtīta! Paldies!

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle
  • Instagram - Black Circle