Pilena.jpg
BŪT ĪSTAJĀ VIETĀ

„Mans lielākais sapnis dzīvē bija atrast mieru un piepildījumu, un to esmu atradusi. Visi pārējie sapņi, kas saistīti ar projektiem, ambīcijām, mantām, mājām, ceļojumiem, ir tikai pieredzes, kam cenšos nepieķerties, jo viss dzīvē transformējas,” atzīst četru bērnu – Maijas (14 gadu), Andreja (11 gadu), Frīdas (4 gadi) un Ģertrūdes (2 gadi) – mamma SANTA PĪLĒNA, kura kopā ar vīru, arhitektu Mārtiņu Pīlēnu jau pusotru gadu dzīvo Austrijā un vada interjera un vīna arhitektūras biroju „Studio Pilens”. Daudzi viņu atceras kā stilisti un bērnu modes bloga „Kids Gazzete” veidotāju.

Jau vairāk nekā gadu mēs visi dzīvojam attālināto dzīvi, un daudzi atzīst – tas tiešām ir grūti! Jūs ar vīru un bērniem uz dzīvi Austrijā pārcēlāties pusgadu iepriekš un apzināti izvēlējāties dzīvot attālināti no radiem un draugiem. Vai ir vieglāk, ja tā ir paša izvēle?

Šobrīd vairs īsti nav nozīmes, kur ģeogrāfiski dzīvot – Latvijā vai Austrijā, jo atrodies savā personiskajā telpā. Vismaz gadu neesmu bijusi Latvijā, bet nevaru teikt, ka man tās ļoti pietrūktu. Vēl ne! Turklāt šobrīd daudz kas tāpat nebūtu pieejams un arī satikt īsti nevienu nevarētu. Šobrīd Austrija ir vieta, kur dzīvojam, strādājam, zeme, kuras kultūru baudām. Bērnībā pusotru divus gadus pavadīju Vācijā, līdz ar to man vienmēr bijušas nostalģiskas sajūtas par šo reģionu. Arī Mārtiņš lielāko daļu savas dzīves te ir mācījies. Uzskatu, ka esam pasaules pilsoņi, un manas mājas ir tur, kur ir man tuvie cilvēki. Un mēs esam seši! Tas ir daudz, līdz ar to socializēšanas loks ir liels. Daudzi bijuši spiesti pavadīt kovidlaiku vienatnē vai divatā. Protams, pavadīt to kopā visiem sešiem arī ir pārbaudījums. (Smejas.) „Zoom” nodrošina klātesamību ar Latviju. Vienīgi žēl, ka mazie bērni izaug, neredzot savus vecvecākus, jo mazajiem ar zūmu aizstāt klātesamības sajūtu nav iespējams.

Šobrīd teorētiski viņi varētu mācīties attālināti arī Latvijā, vai ne?

Teorētiski droši vien varētu, bet viņi ir Austrijas skolas sistēmā, un mūsu pieraksta adrese ir šeit. Skolās sistēma te ir vēl stingrāka nekā Latvijā – gadā drīkst kavēt tikai piecas dienas, līdz ar to nevar doties ceļojumā, kad ienāk prātā. Maija mācās valsts skolā un cenšas integrēties. Viņai ir grūtāk nekā pārējiem bērniem, jo ir ne tikai vecākā, bet arī izteikts mājas cilvēks. Andrejs iet privātskolā un ir supersociāls. Kad sākās pirmais kovidvilnis, Maija bija zaudētāja, jo mēs ieslēdzāmies mājās un viņai bija liegta socializēšanās ar vienaudžiem, līdz ar to viņa iepalika valodas apguvē. Andrejs savukārt nevarēja izturēt mājās un gāja pagalmā spēlēties ar citiem bērniem. Pusotra mēneša laikā, pagalmā spēlējoties, iemācījās vācu valodu, un, kad atgriezās skolā, skolotāja bija šokā! (Smejas.)

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Ivans.jpg
Perfekcionists un viņa vējaslota

Viņš no pirmā skatiena iemīlējies divreiz – pirms 23 gadiem televīzijā un pirms 13 gadiem savā sievā. Dokumentālā filma „Netīrā zona” ir Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta vadošā operatora Ivana Milova pēdējo gadu skaudrākais darbs, lai gan šo gadu laikā televīzijā viņš redzējis ne mazums. Ivans ir perfekcionists, kamēr viņa sieva, ziņu moderatore Laura Vonda, pati sevi sauc par vējaslotu, un viņi lieliski papildina viens otru. Ivans ir četru bērnu – Kristapa (21 gads), Ralfa (14 gadu), Helēnas (10 gadu) un Alberta (11 mēnešu) – tētis.

Tu šonedēļ esi neplānotā atvaļinājumā. Stresa bija par daudz?

Es vairs nestresoju, esmu pieradis pie garām darba stundām un pie tā, ka darbalaiks nav paredzams. Paņēmu atvaļinājumu, jo gribēju būt mājās un palīdzēt Laurai ar bērniem. Helēna ir trešās klases skolniece, ar kuru kopā vajag pavadīt laiku un pārbaudīt viņas izdarīto. Albertam ir vienpadsmit mēnešu, viņš prasa daudz uzmanības, mēdz ierāpot Helēnas istabā, raustīt datora vadus un kaut ko tādējādi atvienot, ja netiek rūpīgi pieskatīts.

Kad Helēnai bija astoņi mēneši, jūs abi ar Lauru samainījāties vietām – viņa atgriezās darbā, un tu četrus mēnešus dzīvoji mājās ar meitu. Aprīlī Albertam būs gadiņš un Laura atgriezīsies darbā. Vai atkal uz laiku kļūsi par tēti uz pilnu slodzi un dzīvosi mājās?

Šoreiz nē, lai gan pirms deviņiem gadiem man ļoti patika dzīvot mājās ar Helēnu. Šoreiz, visticamāk, ņemšu atvaļinājumu, vismaz sākumā, lai vairāk laika būtu mājās un pievērstos ģimenei. Tā kā Alberts piedzima pandēmijas sākumā, mēs neesam tikušies ar cilvēkiem ārpus mūsu ģimenes, mums bijis minimāls kontakts pa gabalu ar manu mammu un Lauras vecākiem, tāpēc Alberts aug kā mežonis. Viņš pazīst mani, Lauru un Helēnu, tādēļ, satiekot citus cilvēkus, sabīstas. Ja kāds tuvāks kaimiņš pieklauvē pie durvīm vai Lauras tētis kādu somu uznes augšā, turēdamies vairāku metru attālumā, Alberts skatās ar aizdomām, jo, viņaprāt, šie cilvēki nav piederīgi ģimenei. Visvairāk man ir žēl vecvecāku, kuri nevar Albertu paauklēt, viņi mazdēlu ir redzējuši tikai uz ielas ratos, turklāt ievērojot distanci. Vienīgi vasarā, kad bija drošāk, mēs dažas reizes aizbraucām uz Lauras vecāku vasarnīcu, bet tolaik Alberts bija pavisam maziņš. Nemaz nezinu, kā tas galu galā atrisināsies. Mēs nemaz nevaram atļauties aukli, jo, pirmkārt, šajā laikā aukli atrast noteikti varētu būt grūti, otrkārt, ir vajadzīgs laiks, lai Alberts pierastu pie sveša cilvēka. Bet Albertam būs jāmācās draudzēties, jo mums noteikti nāks palīgā Lauras mamma. Mēs tieši vakar par to runājām, ka omei jāsāk piesardzīgi dibināt kontaktu ar Albertu, lai viņš to pieņemtu.

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Taizemiete un viņas filigrānās kūkas

„Ja es nebūtu sākusi cept kūkas, nekad nezinātu, cik kreatīvi ir latvieši. Latvija ir maza valsts, bet te dzīvo ļoti daudz talantīgu cilvēku!” uzsver taizemiete Natrada Rienthong, kūku zīmola „Kapok?” radītāja. Viņa dzīvo ar pārliecību, ka katru rītu pamostoties atkal tiek iedota jauna iespēja kaut ko izdarīt un paveikt.

Cepumiņi un iespēja palīdzēt

Stāstu par Natradu gribētu sākt ar stāstu par cepumiem. Jau desmit gadu Ziemassvētku laikā viņa veic ziedojumus. Pirmos gadus ziedojusi drēbes, bet, kad īsti vairs nebija ko paņemt no skapja, viņai radās interesanta ideja, kā palīdzēt citiem. „Visi vienmēr ir slavējuši manis gatavotos kokosriekstu cepumus, tāpēc vienu dienu nolēmu, ka ziedošu savu laiku un spēku – cepšu un pārdošu skaisti iesaiņotus cepumus, kas var noderēt dāvanām vai pašu patēriņam, un iegūto naudu novirzīšu labdarībai.” Nu jau piecus gadus Natradas cepumiņus iegādājas ne tikai darba kolēģi uzņēmumā, kurā viņa strādā, bet, kopš 2019. gada, kad viņa izveidoja savu kūku zīmolu un kļuvu par mājražotāju, arī klienti. „Ar katru gadu ziedojumiem iegūstu arvien lielāku naudas summu,” priecīgi atklāj Natrada, piebilstot, ka ziedot.lv mājaslapā vienmēr izvēlas kādu, kam tajā brīdī nauda vajadzīga visvairāk.

Vai lēmums bija pareizs?

Natrada piedzima Taizemē. Vairākas reizes mūsu sarunas laikā viņa atvainosies par „švako latviešu valodu”, lai gan tā vairāk šķiet koķetērija, jo runā viņa lieliski un saprast var visu, ko viņa vēlas pateikt. Starp citu, vārdiņš „kapok” zīmola nosaukumā cēlies tieši tā – pasmejoties pašai par sevi, jo savulaik „kāpēc?” vietā viņa vienmēr teikusi „kapok?”, un šis vārdiņš ģimenē joprojām tiek lietots ļoti bieži. 

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Notievēt,
ēdot kūciņas

Intervālā badošanās jau ilgāku laiku ir modes kliedziens un joprojām nav nokāpusi no tievētāju skatuves. Ar uztura speciālisti Ilzi Luteri izlīkumojām cauri uztura ieteikumiem, kas dažādos laikos bijuši topā, un meklējām atbildi, vai reizi par visām reizēm ir atrasta „zelta formula” svara zaudēšanai?

Laimes mirklis pienāk ātri

Divu mēnešu laikā esmu zaudējusi septiņus kilogramus, un svars turpina lēnām kristies. Šodien tas šķiet tikpat neticami, cik agrāk neiedomājami liktos ēst pēdējo reizi pulksten piecos dienā. Kad pirms divām nedēļām, kārtējo rītu stāvot plika uz svariem, ieraudzīju skaitli, kas sākas ar seši, priekā sāku gavilēt un gaismas ātrumā skrēju pēc telefona, lai nofotografētu acīmredzami neticamo, vienlaikus baiļojoties, lai tikai skrējiena laikā nepieaugtu kāds grams muskuļu masas. Te nu tas bija – 69,8 – reizi par visām reizēm piefiksēts! Vēl vairākas reizes uzkāpu uz svariem, pārliecinoties, ka tie nav salūzuši, un izbaudot pirmo sasniegto mērķi. Tik sen nebiju redzējuši šo skaitli, jo vairākus gadus griezos virsseptiņdesmit orbītā. „Tāds izskatās laimes mirklis!” ziņoju savai domubiedru grupai feisbukā, kur esam vairāki simti tievētāju visdažādākajās svara kategorijās. Vienmēr esmu bijusi individuāliste, man nepatīk bari, bet es arī nekad iepriekš nebiju svērusi 76 kilogramus, izņemot otro grūtniecību. Turklāt pirmajā grūtniecībā šādu ciparu redzēju vienu dienu pirms dzemdībām, un – pēkšņi aptvēru, ko gadi ar mani izdarījuši jeb, precīzāk, ko es pati ar gadiem sev biju nodarījusi. 

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Būt īstam,
nevis perfektam

„Garšu labirintā” viesojas viena no atzītākajām kūku fejām Latvijā. Taču ne velti. Viņa ir personība, pēc kuras receptēm tiecas katrs otrais saldummīlis. Un personība, kurai drosme nav jēdziens, kas svešumā joņojis. Tavai uzmanībai trīs kulināriju grāmatu autore ANNA PANNA. 

Tagadnes garša

Tā ir pavisam saldskāba, jo, lai kā gribētos teikt, ka turamies, ticot, ka viss būs labi un no šīs pandēmijas burbuļa izkāpsim sveiki un veseli, apkārt jūtu saspīlējumu – cilvēki ir sašūmējušies un pārguruši. Tomēr, lai cik drūmi būtu, jāsaredz gaisma un jāsaprot, ka šis ir lielu pārmaiņu sākums. Un pārmaiņas sākas ar sevi, savas pašsajūtas un vides uzlabošanu. Tā ir vienīgā gaisma, kas vada mani šajā periodā.

Draudzības garša

Draudzības garša ir kā saules gaisma. Šeit es nedomāju superpozitīvus, vienmēr priecīgus, žilbinošus cilvēkus. Drīzāk brīdi, kad apskauj vai parunājies ar savu draugu un jūti, ka tevī ielīst saulaina laimes sajūta pat brīžos, kad nejūties saulains. Pat tad, kad klusējat, jūti starp jums virmojam saules stīgas. Izklausās pēc mīlestības, vai ne?

Spēka garša

Tā ir mīlestība pret sevi. Tā ir ieklausīšanās un saprašana, ko es vēlos, kas man patīk un nepatīk. Kā aizvadīt savas dienas tā, it kā katra būtu labākā diena pasaulē. Es zinu, ka izklausās utopiski, tomēr šī ir doma, ar ko ceļos katru rītu, un kaut vai mazu brītiņu, kaut vienu maltīti vai piecas minūtes no ikdienas aizvadu ar šīs domas īstenošanu.

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Raksti mums..

Andrejostas iela 23,

Rīga, LV-1045

 

una@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311;
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle
  • Instagram - Black Circle
01 una 04 2021.jpg