Siev2.jpg
Trešais vilnis

Režisore LAURA GROZA pirms intervijas sola atbildēt uz jebkuru jautājumu un neslēpjoties to arī dara – par bijušo, esošo un gaidāmo, par privāto un profesionālo. Lauras vienīgā vēlēšanās – lai šī saruna ir stāsts par viņu tādu, kāda viņa patiešām ir. Jūtīga. Emocionāla. Racionāla. Haotiska. Apzināta. Bērnišķīga un vienlaikus nopietna. Sieviete, kura šobrīd dzīvo trešās pieredzes vilnī.

Tas ir ietilpīgs jautājums, bet, ja tev būtu jāiezīmē sajūta, kā tu raksturotu savu aizgājušo gadu?

Man bija tiešām labs gads, būtu grēks par to sūdzēties. Zinu, ka pasaule dzīvo pēc citiem notikumiem, kas to vada, bet man ir savējie, un tie vienmēr būs priekšplānā. Es vienmēr uz pasaulē notiekošo skatos caur savu skatpunktu. Savu „kovidlaiku” es izdzīvoju 2019. gadā – tas bija mans individuālais pārvērtēšanas laiks. 2020. gads iesākās skaisti: es saņēmu „100 g kultūras” balvu un Lielo mūzikas balvu par darbu, ko biju paveikusi 2019. gadā – Imanta Kalniņa operu „Spēlēju, dancoju” Latvijas Nacionālajā operā, kas man bija ļoti svarīgs un intīms darbs. Es no sirds to svinēju. Drīz pēc tam – marta vidū – man bija jābrauc uz Lietuvu iestudēt Maksima Gorkija „Saules bērnus”, bet tika slēgtas robežas. Tas bija nepatīkams moments. Bet tikai uz brīdi, jo jau atkal atgriezos pie šī darba vasarā un pavadīju brīnišķīgu vasaras izskaņu Klaipēdā, radot būtisku šīs Gorkija lugas interpretāciju ar Lietuvas kolēģiem. Bet atgriežoties pie marta – kad sākās kovids, es varēju beidzot uzelpot, jo parādījās laiks, ko varēju veltīt sev un apzinātāk sagatavoties plānotajiem jauniestudējumiem.

2019. gadā gan profesionālajām, gan privātajām lietām biju iedevusi kustības dinamiku, tāpēc pērn varēju visas biljarda bumbiņas iesist bedrītēs un gada beigās secināju, ka viss, ko gribēju gada sākumā, bija izdarīts.

Zinu, ka daudziem kovids dzīvē iesita lielu robu, bet ne man. Man pagājušais gads bija skaists, kovids atnesa daudz ko labu. Protams, bija arī sliktas lietas, kas saistītas ar darbu aizkavēšanos.

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Aizpurs.jpg
Ir vairāk laika sarunām

Lai gan pērn kovids mainīja plānus par „The Sound Poets” jaunā albuma ierakstīšanu, Jānis gadu raksturo kā labu, izaicinājumiem pilnu. Kopā ar dzīvesbiedri Aiju Andrejevu tika izveidota koncertprogramma „12 stāsti vasaras vakaram” un rudenī pat uzrīkota grupas „The Sound Poets” koncerttūre. Gada nogalē, pašam saslimstot ar kovidu, Jānis izvēlējās būt atklāts. Arī šajā sarunā mēs pieskārāmies šim jautājumam, taču vairāk runājām par dzīves izvēlēm, spēju brīnīties, būt ieinteresētam, mācīties un apgūt ko jaunu. Un, protams, par sapņiem un to piepildīšanu. 

Kā kovids ietekmēja tavu dzīvi?

Pārvietoja akcentus dzīvē. Gan ģimenes attiecībās un sadzīviskos jautājumos, gan profesionālā ziņā. Līdz šim gadumijas laiks un vasara vienmēr bija aktīvs koncertēšanas laiks, bet pagājušajā gadā darbs vairāk bija studijā. Arī sadzīviskā ziņā sanāk vairāk bružāties pa mājām, un esmu iepazinis mājskolotāja dzīvi, jo vecākajai meitai Emīlijai ir tālmācība. Esmu sastapies ar savu iekšējo dēmonu, jo manī nav aicinājuma būt skolotājam. Es pats lielāko daļu zināšanu esmu apguvis pašmācības ceļā, interesējoties, lasot un uzklausot citu padomus. Agrāk gāju uz bibliotēku, tagad sameklēju internetā – man vienmēr bijis dzinulis un vēlme izzināt... Tāpēc manī brīžiem pamostas bērnišķīgais spīts un es nesaprotu, kā var nemācēt sameklēt informāciju un meklēt atbildes? Jo es taču to māku! Nu, es taču jau trīs reizes izstāstīju! Kā var nesaprast!? Bet tad ir dialogs ar sevi – hei, Janka, kādam ir talants gatavot brīnišķīgus ēdienus, kādam ir talants gleznot, citam – saprast mehāniskus procesus. Ja tev ir talants iemācīties pašam, tas nenozīmē, ka visiem apkārt ir šādas prasmes.

Interviju lasiet jaunajā numurā!

 
Ar japānisku mieru

Tagadējais Latvijas vēstnieks Turcijā PĒTERIS VAIVARS ar savu sievu, japānieti RINU OKUMURU-VAIVARU iepazinās Japānā, kad pirms četrpadsmit gadiem devās uz Tokiju, lai tur izveidotu un vadītu pirmo Latvijas vēstniecību. No Pētera izstaro japānisks miers un harmonija, bet Rina pieņēmusi latviskās tradīcijas – valkā latviešu tautastērpu, mīl dziedāt latviešu dziesmas, spēlēt kokli un gatavot latviskus ēdienus.

 

Kāds bija Korejā pavadītais laiks, ar kādām grūtībām vai pārbaudījumiem tur nācās saskarties?

Pēteris: Sākt veidot Latvijas vēstniecību Seulā no nulles – tas bija garš, sarežģīts un birokrātisks process. Korejā ir viena no pasaules desmit lielākajām ekonomikām, tā ir valsts ar lielu diplomātisko korpusu, kur pārstāvētas arī daudzas eksotiskas Āzijas un Okeānijas valstis. Atšķirībā no Japānas korejieši par Latviju neko daudz nezina. Tam ir arī vēsturisks skaidrojums, jo ar Japānu Latvijai diplomātiskās attiecības ir gandrīz simt gadu garumā, bet ar Koreju – tikai trīsdesmit. Jo, kad Latvija izveidojās kā valsts, Koreja bija Japānas sastāvdaļa. Sākums Korejā bija grūtāks Latvijas neatpazīstamības dēļ. Korejieši savos stereotipos ir visai egocentriski un politiski orientēti. Ja Baltijas valstis cenšas veidot diplomātiskās attiecības arī ar tālu reģionu valstīm, tad korejiešiem ir savi apsvērumi. Viņiem ir izveidojies savs pasaules uzskats par valstīm, kuras ir svarīgas, un ar tām viņi strādā, it īpaši ar Ķīnu un ASV, arī Āzijas valstīm un Krieviju. Bet Eiropa kopumā viņu vajadzību skalā atrodas zemu un interese ir neliela. Mums izdevās radīt interesi par Latviju, jo ar Rinu aktīvi organizējām un darbojāmies dažādos Latvijas reprezentācijas pasākumos – nacionālajās dienās, filmu nedēļās, izstādēs, koncertos. 

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Pēkšņi viena 

Laikā, kad distancēšanās kļuvusi par vispasaules mantru, emocionālā dzīve neapstājas. Tieši pretēji – krīzes situācijās iepriekš neatrisinātās emocionālās problēmas tikai padziļinās. Tik daudzas no mums kādā no dzīves jomām pēkšņi palikušas vienas – darbs no mājām vientulībā, darba zaudējums, uzturēšanās mājās kopā ar cilvēku, kurš vairs nav emocionāli tuvs, šķiršanās, pieauguša bērna aiziešana savā dzīvē, tuvinieka zaudējums. 

Vientulība nav jauns fenomens, tā nav radusies tagad, kad mēs pēkšņi daudz vairāk esam spiesti būt vieni. Vientulība ir pastāvējusi kopš cilvēces sākuma. Bet šobrīd visa pasaule ir iemesta jaunā kolektīvā pieredzē, kas paredz, ka ikviens cilvēks kļūst vienāks, nekā bijis pirms tam. Tas uzreiz nenozīmē, ka vientuļāks, jo ne visi cilvēki, kuri ir vieni, arī jūtas vientuļi. Vientuļa vari justies, arī būdama attiecībās, un, iespējams, esi to pieredzējusi. Šobrīd ik uz soļa tiek uzsvērts fiziskais attālums, kas, ļoti iespējams, ikdienā rada ne tikai fiziska, bet arī emocionāla attāluma sajūtu. Tas mums nav ierasts, vēl vairāk – cilvēka būtībai distancēšanās ir anormāla, tāpēc ka mēs esam sociālas būtnes. Protams, ikvienam laiku pa laikam vajag pabūt vienam, bet mums visu laiku ir nepieciešamība iekļauties grupā, tāpēc meklējam dažādas grupas, ko saukt par savām, – kolēģu, draudzeņu, ģimeņu, sieviešu, māšu, rokdarbnieču, ceļotāju un citas. 

Vairāk jaunajā numurā!

 
Kā dzīvot tiešsaistē gudri?

 

Jau labu laiku digitālā pasaule konkurē ar realitāti, taču pandēmija mūs visus megaātrumā aizvilinājusi prom no reālās dzīves, liekot „dzīvot” tiešsaistē. Nu jau varam mācīties attālināti, doties uz treniņiem, neizejot no mājām, „aiziet” pie psihoterapeita, guļot gultā. Kā gudri izmantot jaunās iespējas, nezaudējot dzīves garšu?

Ar saviem sarunu biedriem katru atsevišķi tikos Zoom platformā, un, kā spriedām abas ar Latvijas Universitātes profesori Zandu Rubeni, nevienai no mums nebija sajūtas, ka neatrodamies vienā telpā. Psihoterapeitam Tarasam Ivaščenko fonā turklāt bija uzlikta kosmosa aina, kas sarunu padarīja vēl sirreālāku, un es ik pa laikam uzmetu skatu blakusesošajai upei, lai uz mirkli atgrieztos realitātē un atpūtinātu acis. Tarass Ivaščenko jau daudzus gadus piedāvā psihoterapiju tiešsaistē un kā vienu no mīnusiem min to, ka neredz cilvēku kopumā, ne viņa kājas, ne rokas, varot reaģēt tikai uz sacīto, turklāt ar noteikumu, ka ir labs interneta savienojums. „Dažkārt skaņa var būt deformēta, turklāt, ja cilvēks raud, nevaru viņam atbalstot pasniegt salveti, bet atšķirībā no sarunas ārsta kabinetā tajā „lodziņā” ielūkošanās viņa mājās sniedz papildu informāciju.” Arī mūsu intervijas laikā „lodziņā” pavisam negaidīti ienāca mans mazais dēliņš, un, kamēr steidzu atvainoties, mans sarunu biedrs puikam pamāja ar roku. Arī treneris Ralfs Upmanis atzīst, ka ir saprotošs, redzot, ka treniņa laikā kādam telpā pievienojas bērns vai suns. Viņam pašam treniņu laikā blakus datoram vienmēr guļot „asistents” – suns. Tāda ir mūsu jaunā dzīve. Agrāk neiedomājama, šobrīd pat akceptējama.

Vairāk jaunajā numurā!

 
Raksti mums..

Andrejostas iela 23,

Rīga, LV-1045

 

una@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311;
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle
  • Instagram - Black Circle
01 una 02 2021.jpg